Laimonis Purs. Greizo pamatu meistari

Laimonis Purs. Greizo pamatu  meistari

Laimonis Purs (Strazdiņš)(Pārpublicējot šo godavīra Laimoņa Pura rakstu, labi apzinos arī to, ka nesadarbība ar noziedzīgu okupācijas režīmu nepavisam nav vienkārši darāma lieta. Pats esmu, muļķīgi smaidīdams, studenta gados ubagojis ieskaiti kompartijas vēsturē, rakstījis “pareizu” ievadu diplomdarbam, pat

pieļāvis domu (līdz liktenīgajai piekļuvei aizliegtajai literatūrai), ka komunisms kā ideja ir tīri ciešams. Zinu arī, ka norvēģi panikā pēc Otrā Pasaules kara lielā mērā pārspīlēti samīdīja savu ģēniju Knutu Hamsunu. Pats esmu Atmodas laikā kādā avīzītē rakstījis, ka galvenā atbrīvošanās cīņas fronte iet caur mūsu katra galvu, cerībā un nojautā, ka, varbūt, vienīgais mūsu labas nākotnes pamats ir iespēja, ka caurmērā esam tomēr saglabājuši savos prātos goda pārsvaru un iespējas iekšēji attīrīties. Pats kritiskajos gados esmu juties laimīgs par katru 20%, 50% godīgu cilvēku, nerunājot nemaz par čekas atļautajiem un norīkotajiem drosuļiem, kā, piemēram, Inkēnu un Vulfsonu. Vai šī cerība attaisnojas??? Un tas nu ir jautājums, kāpēc līdzīgi raksti ir jāraksta, jālasa un krietni jāpārdomā. Bet jautājuma zīmes tik nāk klāt … I.L.)

… nākotnes labā ir nepieciešams nokārtot pagātnes lietas.
No laikraksta Svenska Dagbladet

Atceroties pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu otro pusi un deviņdesmito gadu sākumu, allaž atskan jūsmas pārpilna atzīšanās: tas bija skaistākais laiks manā dzīvē! Latviešu lielāko daļu vienoja iespēja atbrīvoties no aizvārgušā sarkanā lāča pusgadsimtu ieilgušā apskāviena, kad tukšvārdība, meli, noklusēšana un „stukačošana” piepildīja sadzīviski pelēcīgo ikdienu, bet tautā virmoja atmiņas par pirmskara Latviju, kārdināja Rietumu pasaules tehniskie sasniegumi un tās labklājības līmenis. Pārmaiņu alkām pievienojās pat daļa cittautieši, gan ar iekšēju nemieru, cerībā uz materiāli nodrošinātāku un garīgi brīvāku dzīvi.
Sadodoties rokām citam ar citu Baltijas ceļā, katrs no mums sevī atvairīja aizdomas, ka kreisās rokas plaukstu varbūt satvēris kāds nobijies „bijušais”, dziļi sirdī padomisko ieslēpušais, bet labo plaukstu tur pašlabuma kalkulators un materiālo labumu kampējs. Ticība cilvēkam un humānismam aizmigloja skatienu. Ideāli un godīgums ciešā vienotībā ar slēptiem mērķiem un viltniecību – lūk, tādi bija neaizmirstamie Atmodas gadi.
Pārmaiņu laikmeta tumšās aizkulises zināja tie, kas tajās piedalījās, tās nešaubīgi nojauta disidentiskāki nomaļnieki, kam dzīves pieredze, zināšanas un morāle ļāva saskatīt aiz ārējām norisēm iekšējo virzību; fiziski viņi piedalījās demonstrācijās gan Daugavmalā, sporta stadionā, Mežaparkā, vāķēja pie ugunskuriem, cēla barikādes, vienīgi vairījās kāpt runātāju tribīnēs, jo saprata, ka tolaik visniecīgākais konkrētais kāda viltus „lāčplēša” atmaskojums saplīsīs kā ziepju burbulis, apkārtējo acīs kļūsi par „tautas ienaidnieku” vai pat nodevēju.

Padomju Savienības komunistiskā režīma sagrāvējs Aleksandrs Jakovļevs, ielūkojies aiz septiņiem zīmogiem aizzīmogotā Kremļa arhīvā, savā atmiņu grāmatā Krēsla raksta, ka „radošās inteliģences vidū tika izveidots plašs ziņu pienesēju tīkls, kuri represīvajiem orgāniem vārda tiešā nozīmē ziņoja par katru savu kolēģu soli”, pie kam „dažiem no šiem darboņiem tika pat atļauts izteikt zināmas „drosmīgas” atziņas, lai vieglāk varētu iekļūt citādi domājošo vidū.”
Latvijas Padomju Rakstnieku Savienība (LPRS) nebija izņēmums, „izošņāšanas” nolūkiem kalpoja Kr. Barona ielas 12 nama pagrabā ierīkotā dzertuvīte, vēlāk „skapis”, arī dzejnieces Vizmas Belševicas dzīvokļa griestos ieliktā noklausīšanās ierīce. Savās atmiņu grāmatās Aizejot atskaties esmu pieminējis, ka bijušais PSRS VDK ILGGADĒJAIS PRIEKŠSĒDĒTĀJS J. ANDROPOVS, IETICIS KREMĻA DIŽKRĒSLĀ KĀ KOMPARTIJAS ĢENERĀLSEKRETĀRS, TŪLĪT BIJA AKTIVIZĒJIS V. ĻEŅINA IETEIKUMU IESPĒJAMI PLAŠĀK TAUTAS MASU APMUĻĶOŠANAI IZMANTOT TĀ SAUKTOS „IETEKMES AĢENTUS”.
Lietuvā nepaguva iznīcināt čekas īpaši slepeno arhīvu par tiem, kuriem kā sevišķi uzticamiem un attiecīgi sagatavotiem jādarbojas Kremļa interesēs jebkuros apstākļos, šajā „maisā” bijuši 415 kadri. Tas pats notika Latvijā. Kā dokumentāls fakts palicis mūsu LPRS pirmā sekretāra dramaturga Gunāra Priedes izmisums, kad viņu nomainīja dzejnieks Jānis Peters, to Priede iemūžinājis grāmatā Mans 1984. gads. Nekļūdīšos, ja apgalvošu, ka, izmantojot dzejas popularitāti mūsu republikā un populārākos dzejniekus, bija sākusies tieša un vērienīga gatavošanās x stundai Latvijā. Praktiski pirmā un visreklamētākā izpausme tika sasniegta, izsakoties Jāņa Petera vārdiem, „rakstnieku vēsturiskā plēnuma vasarā”, t. i. 1988, gada jūnijā.
Par šo čekas organizēto plēnumu vēl pēc 20 gadiem viens otrs maļ un maļ kā par „izcili drosmīgu”, lai gan galvenais sakāmais bija rūpīgi saplānots un saskaņots, arī M. Vulfsona „drosme” no tribīnes skaļi pieminēt Molotova-Rībentropa paktu.
Ar šo plēnumu aizsākās grandiozais politiskais teātris, vispirms rūpīga aktieru, tiešāk izsakoties, sabiedrisko vadošo darboņu atlase; to apliecina kaut vai fakts, ka piedalīties šajā politiskajā plēnumā neuzaicināja nevēlamos, piemēram, literatūrkritiķi V. Melni un šo rindu autoru ieskaitot.
1986. gadā Liepājā izveidojās grupa Helsinki-86 Linarda Grantiņa vadībā. Drīz vien tajā iefiltrēja kangariņus, sākās aresti, dažus palaida emigrēt uz Rietumiem. Nelokamā Gunāra Astras dzīvībai punktu pielika Ļeņiņgradā.
Milzim uz māla kājām – Padomju Savienībai – bija jāsabrūk. Un tas sabruka. Padomju Latvijā pat tāda kuriozitāte: no 138 Augstākās Padomes deputātiem, kas 1990. gada 4. maijā nobalsoja par Latvijas valstisko neatkarību, vismaz 36 bija VDK slepenie aģenti. Cik vēl bija nezināmo? Un nezināmi vēl šobaltdien! Vienīgi tagad pēc 20 gadiem zinām: neatkarīgā Latvija kā valsts sabruktu, ja mums Rietumi neaizdotu miljardus. Kļuvām parādnieki uz gadu gadiem. „Dabūjām ārkārtīgi smagu šoku, bet necenšamies noskaidrot, kāpēc tā”, – prāto Aivars Lembergs intervijā laikraksta Druva 2010. gada 23. janvāra numurā.
NECENŠAMIES NOSKAIDROT… Balta patiesība. Diemžēl arī pats Lembergs to nedarīja, pieticis pie naftas vada aizgriežņa, un nedara joprojām.
Pēterburgā dzīvojošā vēstures zinātņu doktore Natalija Juhņeva, skaidrojot terminus, norāda, ka krievu valodā vārds „nacionālisms” nenozīmē savas tautas mīlestību, bet gan nepatiku pret citām tautām, lai gan šai attieksmei būtu jālieto cits termins – ksenofobija. Krieviski savas nācijas un savas valsts interešu aizstāvi sauc par patriotu, patriotisms.
Latviešiem termins nacionālisms un nacionāls nav bubulis. „Nacionālisms ir tieksme, kas vērsta uz kādas tautas mūžīgu pastāvēšanu citu tautu vidū”, – publicists Visvaldis Lācis ar šo definīciju sāk grāmatu Nacionālisms un brīvība.
Pieņemot nacionālismu tikai runu līmenī, bet vairoties un nepieņemot praktiskā rīcībā, – esam tur, kur tagad esam. Šodienīgs piemērs ir Kazahstana, tur nacionālisms un pat nacionālkomunisti, ieskaitot valsts prezidentu Nursultanu Nazarbajevu, pārvērtuši atpalikušo zemi gluži vai neticamā brīnumā, māla kleķa būdiņu vietā lepnojas arhitektoniskas dižceltnes.
VISI, KAS NOLIEDZ NACIONĀLO, UN KAS CILVĒKTIESĪBAS PACEĻ AUGSTĀK PAR NĀCIJAS TIESĪBĀM, SLAVINA KAUT KĀDU PILSONISKO PATRIOTISMU, TIE VISI BRUĢĒ CEĻU LATVIJAS UN VAKAREIROPAS BOJĀEJAI. Bez nacionālisma Latvija ap 2025. gadu nebūs vairs Latvija, bet gan teritorija un ļaužu raiba kopiena, kuras kultūras līmeni apliecinās vienīgi krāsainie žurnāliņi. Tieši nacionālisma noliegums mums izraka tautsaimniecisko bedri. Kā pierādījumu šim apgalvojumam izmantošu divu nacionāļu – nacionālkomunista Eduarda Berklava un nacionālpatriota Ulda Ģērmaņa – saraksti. Priekšvārdus uzrakstīji rakstnieks un ārsts Jānis Liepiņš, 2007. gadā apgāds „Valters un Rapa” izdevis grāmatā, intervijā Latvijas Avīzei ārsta dēls Didzis. Liepiņš saka:
„Grāmata ir par mūsu trešās atmodas vēsturi no 1989. līdz 1997. gadam, tajā atrodams ārkārtīgi trāpīgs un ass Latvijas politikas atainojums, kas atspoguļots caur vēstulēm, ko divi tuvi draugi sūtījuši viens otram. (..) Šīs vēstules varētu saukt par tā laika Latvijas politikas hroniku.”
Grāmata pabieza. Ne katrs izlasīs. Tāpēc koncentrēju galveno – kā sākās un pirmajā gadu desmitā turpinājās valsts gremdēšana. Kas iegrūda šodienas nedienā? Vēsturei jāatsijā vainīgie no nevainīgajiem.
Norādot tikai datumus un autorus, doti sarakstes atmaskojošie fragmenti, var sacīt, Latvijas tautsaimnieciskās bedres racēju „esence”.
* * *
3.6.1989. B. (Berklavs): „Kā redzat – esmu atkal mājās. Un notika kā vecā sakāmā vārdā: „no kuģa tieši ballē”. Steigā nācās ieslēgties Latvijas Nacionālās neatkarības kustības otrā (ārkārtējā) kongresa sagatavošanā. Tagad tas jau noticis un noticis labi. Mūs gribēja slēgt, bet īstenībā tas sagādāja mums labu reklāmu.”
17.6.1989. Ģ. (Ģērmanis): „Tencinu par 3. jūnija vēstuli un par labiem vārdiem. Tā istaba, kurā Eduards mita, tagad nosaukta viņa vārdā.
Otro kongresu varēju noklausīties radio raidījumā. Labs, kas labi beidzas.
28.12.1989. „Izskatīju rūpīgi Mišas Sergejeviča referātu CK februāra plēnumā. Viņš paziņo, ka par spīti agrāko „tētiņu”’ kļūmēm ir radīta „vienota sociālisma valsts”, kurai ir „”vienots ekonomisks organisms”, ko nedrīkst šķelt. Tātad! Kā cara tētiņa laikā – „vienota un nedalāma.” Teiksim, tā ir vēlmju domāšana, kas ir asā pretrunā ar aktuālo realitāti.
Ceru, ka Dr. Ulafs J. varēs janvāra beigās atgriezties lit-politdarbā, lai varētu ierobežot tautiešu (piemēram, Jāņa Petera, Ulda Klausa u. c.) vientiesīgās izdarības.”
14.9.1990. B.: „JĀ, VARA VĒL NAV MŪSU ROKĀS. MĒS TIKAI IRDINĀM ŠĪS VARAS PAMATUS, MĒĢINĀM IZDAUZĪT PA BLUĶIM UN CENŠAMIES TAUTĀ UZTURĒT TICĪBU, AKTIVITĀTI. Mēs nemānām tautu – sakām, ka priekšā vēl ilga un grūta cīņa, iespējami arī upuri, bet uzvarai ticam.
27.10.1990. Pēdējās divas dienas jūtos kā apspļaudīts. Tu droši vien zini, ka „viņa augstība – Mihails” izdevis pavēli ar karaspēka parādēm un darbaļaužu demonstrācijām arī šogad atzīmēt 7. novembri. Mēs Augstākajā Padomē ar speciālu paziņojumu darījām zināmu viņam un visiem, ka pavēli kā beztiesīgu un provocējošu noraidām, jo tā ir pretrunā ar 4. maijā pieņemto neatkarības deklarāciju (..).
Maskava tomēr nejūtas droša, ka tai izdosies vasaļus saturēt „savienībā”, un tāpēc Rižkovs 19. oktobrī izdevis lēmumu „Par Latvijas PSR (!) teritorijā izvietoto Vissavienības valsts uzņēmumu, apvienību un organizāciju pārveidošanu par akciju sabiedrībām.” Tajā paziņots, ka turpmāk uzņēmumu darba kolektīviem tiek nodots 51 % Vissavienības īpašuma, 49 % paturot Maskavai. Tā ir izlaupīšana un neģēlīgs viltus. Tiek atdots tas, kas devējam nepieder.
P.S. Tomēr viena patīkama doma radās: man ir pamats būt pārliecinātam, ka nulles varianta nebūs, kaut vairākuma frakcijai draud iziršana, jo „neatkarīgie” komunisti ir sašutuši par LTF jauno programmu. Viņi saka, ka tā esot ne LTF, bet LNNK programma. Ar Romualdu Ražuku var saprasties labāk nekā ar Daini Īvānu.
22.12.1990. Gandrīz reizē ar Gorbunovu no Maskavas atbrauca arī Mavriks Vulfsons un centās sacelt paniku. Teica: lai glābtos, mums steidzīgi jāpieņem tāds pilsonības likums, kas cittautiešus nomierinātu, un pēc pāris mēnešiem jāpiedalās prezidenta „Mihaila I” izvēlēšanā, jo bez tautas sankcijas viņš tur nejūtas likumīgi.
10.2.1991. Pašreiz mūsu lielākie draudi un uzdevumi ir trīs:
1) uzspiestais PSRS referendums, lai atņemtu mums pamatojumu, ka esam okupācijas upuri;
2 ) novērst Godmaņa ieteikto valsts īpašuma konversiju, ko nevajadzētu saistīt ar pilsonību – tātad visu tautas īpašumu varētu iztirgot pleskaviešiem, rjazaniešiem un maskaviešiem;
3 ) novērst, noslāpēt uzradušos LIELO VĒLĒŠANOS IET KOMPROMISOS AR VISIEM, NE TIKAI NEIET TĀLĀK PRETĪ REĀLAJAI NEATKARĪBAI, BET PAT KĀPTIES ATPAKAĻ, lai pretiniekiem negribētos mums uzbrukt, uz mums šaut.
Dīvaini un nožēlojami, ka deputātu vairākums demokrātiskajā frakcijā nobalsoja par Godmaņa ieteikto valsts īpašuma izpārdošanu jebkuram pircējam. Man tomēr izdevās sadabūt 47 deputātu parakstus, kas pieprasa vēlreiz šo jautājumu apspriest frakcijā. Un vakar izdevās panākt, ka arī LTF dome pieņēma lēmumu pieprasīt AP LTF frakcijai vēlreiz izskatīt valsts īpašuma konversijas pamatprincipus. Domāju, ka panāksim Godmaņa projekta pārtaisīšanu.”
(Berklavs Latvijai tik nozīmīgo tautsaimniecisko kauju pret Godmani zaudēja. Kāpēc? Ieskatīsimies izcilā ekonomista un patriota profesora Ervīna Grinovska atmiņu grāmatā Lai nenosarkst dzimtenes smiltis:
„Kad LTF organizējās, ne Godmani, ne Kinnu tuvumā neredzēja. Kad briesmas bija garām, kā Venēra no jūras putām pēkšņi iznira gan Godmanis, gan Kinna un tūlīt ieņēma vietas jaunajā nomenklatūrā. Zinu, kā tas viss tapa…”
Varbūt Grinovska atstātā arhīvā atrodams „kā tas viss tapa”, taču tūlīt var palīdzēt ieviest skaidrību akadēmiķa Jāņa Freimaņa „LTF kareivja-zinātnieka acīm” saredzētais un uzrakstītais viņa atmiņu grāmatā Visu vēju virpuļi (2002. Nacionālais apgāds):
„Tā 04.10.2000. pirmo reizi publiski tika pateikts, ka LR pirmais premjers Ivars Godmanis (..) esot bijis reģistrēts VDK uzreiz divās – 2. un 3. nodaļā, bijis ar divām kļičkām (konspiratīvām iesaukām)” un „1987., 1988. gadā bijis stažēties Austrijā, ko VDK tāpat vien nepieļāva.”
Uldis Ģērmanis jau 1994, gada 18. septembrī referātā „Daugavas vanagu” Stokholmas nodaļā brīdināja: „Mēs nepārspīlēsim arī, ja teiksim, ka Godmaņa valdība pārsvarā bija tipiska stukaču valdība. Tikai tā izskaidrojamas šīs valdības izdarības.”
Godmanis nepazūd. Viņš atkal ir valdības galva un 2009. gadā glābj „PAREX BANKU”, KAD TĀS IEGULDĪTĀJI NEREZIDENTI KĀ PĒC PAVĒLES NO KREMĻA SĀKA IZŅEMT SAVU NOGULDĪJUMU MILJONUS, LAI EKONOMISKO LEJUPSLĪDI PAPILDINĀTU AR VALSTS BUDŽETA SAGRĀVI. UN TOMĒR PĒC VISA TĀ MĒS IEVĒLĒJĀM VIŅU par deputātu Eiroparlamentā, viņš atkal un atkal grozās TV ekrānos, dzirdams radio. Viņš ir nenogremdējams kā korķis pat visvētrainākajā jūrā.)
31.8.1991. Ģ.: „Nu reiz vajadzētu sadragāt veco pārvaldes aparātu un saraut čekas savērpto biezo zirnekļa tīklu! Žēl, ka šais dienās Latvijā nav uzpeldējis jauns Imants Lešinskis, kas palīdzētu atklāt visu šo nešķīstību.”
2.10.1991. B.: „ Nevaram Augstākajā Padomē vairs pieņemt nevienu likumu un lēmumu, kas virzīts uz reālu deokupāciju un denacionalizāciju.
Un tagad laiž izsolēs un pārdod, sākot no sīkām darbnīcām līdz lielām mājām. ĢENERĀĻIEM, PULKVEŽIEM, VIŅU MADAMĀM, RŪPNĪCU DIREKTORIEM UN CITIEM NO AUSTRUMIEM NAUDAS PIETIEK.”
20.10.1991. Ģ.: „Katrā normālā valstī pēc tādas intervijas ar premjeru (kā lasāms „Latvijas Jaunatnē”) viņš neglābjami būtu kļuvis par politisku nelaiķi. Bet situācija Latvijā jau nav normāla.” (Šajā intervijā I. Godmanis paziņo, ka netic Latvijas neatkarībai.) „MŪS SATRAUC FANTASTISKĀ KORUPCIJA LATVIJĀ, KURĀ PIEDALĀS GAN AP DEPUTĀTI, GAN VALDĪBAS IERĒDŅI. Pienāk nepārtrauktas ziņas, ka nevienu lietu nevar nokārtot bez smērēšanas.”
13.3.1992. B.: „PRASMĪGI STRĀDĀ PAGRĪDĒ AIZGĀJUŠIE ČEKAS DARBINIEKI UN KOMPARTIJAS AKTĪVS. VIŅI VEIKSMĪGI GRAUJ DEMOKRĀTISKĀS ORGANIZĀCIJAS NO IEKŠIENES, inspirējot slavas un varas kārīgos sīkos vadonīšus Latvijas komitejā, gan arī LNNK.”
30.3.1992. Ģ.: „Un jācenšas saraut orgānu izveidoto tīklu – kaut vai sākot ar sīkiem pārbēdzējiem, kas spēj atklāt šādus tādus operus un konsultantus.”
20.4.1992. B.: „Jā, stāvoklis ir draudošs. Ir jau sašķelta „Helsinki 86”, sašķelti „Daugavas vanagi”, LTF, Zemnieku savienība un vēl citas organizācijas. Tagad ienaidnieka nodoms ir sašķelt LNNK, kurai tomēr ir vērā ņemams iespaids kā AP, tā tautā.
7.10.1992. Šodien AP klausījāmies visu ministru atskaites. Viskarstāk kļuva Jānim Jurkānam un Ziedonim Čeveram. Mēģināsim vēlreiz padzīt Jurkānu.”
28.10.1992. Ģ.: „Beidzot Godmanis tomēr atlaidis ganībās savu krievmīlīgo ārlietu ministru. Kaut nu būtu jēdzīgs un drosmīgs pēctecis šai amatā!”
25.11.1992, B.: „Novērst LNNK šķelšanos nevarējām, jo cekas un čekas inspirētie biedri dezorganizēja mūsu konstruktīvo darbu, gribēja, lai mēs gandrīz vienīgi nodarbotos ar piketēšanu un petīciju rakstīšanu. Kad vairākums tam nepiekrita, viņi ķērās pie apmelošanas presē, mūsu pašu avīzi ieskaitot. Sašķeltas ir visas jaunradušās organizācijas.
Tautu apātijā un neticībā iedzinusi ir mūsu prese, kas visu tikai kritizē, bet nerāda konkrētus ceļus izejai no dūksnāja. Valdība un divas trešdaļas deputātu ir iesaistījušies mafijās, izlaupa un izpārdod valsti neiedomājamos apmēros, un mums neizdodas valdību nomainīt.
14.1.1993. Pērkam laiku TV, jo tur saimnieko Godmanis un viņa padomnieks Inkēns. Padzīt nespējam, un tagad neviens jēdzīgs cilvēks nepiekritīs Godmaņa vietā nākt, kaut viņš ar savu bandu burtiski izlaupa Latviju.
25.1.1993. Vakar Latvijas TV programmā Ivars Ķezbers lielījās, ka viņam esot neapstrīdami dokumentāli pierādījumi par kādiem 10-15 vai vēl vairākiem tagad augstos amatos sēdošiem cilvēkiem, ka tie kalpojuši čekai, bet – ka viņš tos turot Maskavā un atklātībā pasniegšot tikai īsi pirms vēlēšanām. Ticu, ka tādu ir daudz vairāk, nekā min Ķezbers, bet šo uzstāšanos var vērtēt tikai kā klaju šantāžu, par ko kriminālkodeksā ir attiecīgs pants.”
19.2.1993. Ģ.: „Vai nebūtu jāizmeklē Jurkāna fonda līdzekļu avoti? No kurienes tad nāk nauda viņa neatlaidīgajai prettautiskajai darbībai?”
4.4.93. B.: „Varu teikt droši, ka LNNK būtu varējusi iegūt vismaz kādus 35-40 deputātus, ja nebūtu Meierovica, Kadeģa un citu trimdinieku nodevības.
9.6.1993. Un tā – „Latvijas ceļam” ir 36 vietas. Mēs tik maz guvām vēl arī citu iemeslu dēļ: gandrīz visos rajons un pilsētās arī tagad pie varas ir bijušie LTF vīri – bijušie komunisti, un viņi cieši sadarbojas ar (Latvijas) ceļu.
27.10.1993. Ja teiktu dažos vārdos, tad jāsaka – braucam Godmaņa iebraukto ceļu uz purvu. Visur haoss. (..) Nekas nav darīts, lai samazinātu valsts pārvaldes izdevumus, gluži otrādi – ir papildu radītas dažnedažādas pārvaldes un departamenti.
„Latvijas ceļa” un Zemnieku savienības vadība nav veikusi ne tikai vajadzīgo, bet pat pilnīgi reāli iespējamo, lai paglābtu tautu no nabadzības un no pašreizējā haosa valstī.
Domāju, ka nav jābaidās, ja, nemaksājot valsts darbiniekiem tik lielas algas, kādas maksā privātajās struktūrās, daudzi un paši labākie aizies. Labākie ir tie, kas ir Latvijas patrioti, tie, kas saprot mūsu pašreizējo situāciju un grib darīt visu iespējamo, lai palīdzētu ieviest kārtību, veicināt dzīves augšupeju visās jomās. VALSTS UN PAŠVALDĪBU APARĀTOS JĀSTRĀDĀ PATRIOTIEM, BET NE VIENALDZĪGIEM KOSMOPOLĪTIEM, KURUS INTERESĒ TIKAI ALGAS.
Nepiekrītu arī tam, ka likumprojektā ir paredzēta kārtība, ka IEKĻUVUŠOS VALSTS DARBINIEKU RANGĀ GANDRĪZ NEMAZ NAV IESPĒJAMS NOMAINĪT, uz viņiem neattiecina vispārējo darba likumu. Te jau skaidri saskatāma pašreiz pie varas esošo partiju vēlēšanās saglabāt savu varu arī pēc tam, kad Ministru kabinetu sastādītu citas partijas.
5.12.1993. Piektā Saeima kopumā nav labāka par Augstāko Padomi (..)
Viens piemērs. Ar grūtībām no valsts radio biju izplēsis desmit minūtes, lai analizētu notiekošo, bet raidījuma vadītājs bija no Inkēna saņēmis norādījumu ar sīkiem jautājumiem traucēt manu runu. (..) Raidījuma vadītājs man skaidri pateica: „Mums ir norādījumi, kā rīkoties – kam ko ļaut, ko neļaut.”
17.1.1994. Bija ļoti nozīmīgi panākt, lai vietējo pašvaldību vēlēšanās nevarētu balotēties kompartijas un komjaunatnes funkcionāri, CK locekļi, VDK darboņi. Steidzāmies ar priekšlikumu, bet par to balsoja tikai 29 no 88. Nebalsoja LC, Demokrātiskā partija, „Saskaņa”, „Līdztiesība”. No trimdas vīriem nebalsoja abi Pavlovski, Valdis un Olģerts, Egils Levits, Jānis Tupesis. Tā nu pašvaldībās varēs atkal ievēlēt agrākos partiju sekretārus.”
25.1.1994. Ģ.: „Man šķiet, ka arī tagadējās valdības vīri, tāpat kā Godmaņa komanda, īstenībā netic patiesai Latvijas neatkarībai.
Kauns ir par trimdas latviešu deputātiem. Esmu jau Tev agrāk teicis, ka TIE POLITISKI VIENTIESĪGĀKIE IR AMERIKAS LATVIEŠI.”
25.4.94. B.: „Teicām atklāti – ārkārtas sēdi prasījām tāpēc, ka mēs un tauta neticam ne valdībai, ne prezidentam (arī Saeimai ne), mēs gribam nepieļaut darījuma parakstīšanu.
4.5.1994. Ģ.: „Kā var pieļaut, ka RĪGAS OSTĀ BRĪVI SAIMNIEKO KRIEVU ŽUĻIKI UN IZJAUC visus pasākumus nodibināt kuģu satiksmi ar Skandināvijas ostām. Vai nav kauns, ka latviešiem jābrauc uz Tallinu, lai tad no turienes nokļūtu Stokholmā?”
19.6. 1994. B.: „Zemniekiem nav samaksāta kompensācija, un viņiem nav naudas, par ko nopirkt zemi. Zemi tad milzīgos apmēros nopirks krievi, viņiem naudu iedos Krievija. Bija kompromisa variants: juridiskām personām atļaut nopirkt zemi tikai ar ikreizēju Saeimas lēmumu. Arī tam nevaru piekrist, zinot, kas sēž pašreizējā Saeimā. Nevaru piekrist arī pārpludināt Latviju ar ārzemju lētiem (un mazvērtīgiem, pat kaitīgiem) pārtikas produktiem. Zināmā mērā pārkāpjot brīvā tirgus principu, mums pašreiz uz laiku ir jārada iespēja zemniekiem kļūt konkurēt spējīgiem un ražot eksportam.
16.7.1994. Birkavs un „Klubs 21” ir kā buldogi, kas, iekampuši upuri savos žokļos, to ar labu neatdos. Un ne jau Ulmanis ir tas, kas vēlas, lai mēs realizētu savu programmu.
Bet Tu pavēli man: paliec ierindā! Palikšu, cik spēšu, jo mani neapmierina Baibas Pētersones politiskā stāja (viņa nāktu manā vietā). Viņa nupat izgāza Rīgas Domē lēmumu par vienas krievu skolas reorganizāciju, lai skolas ēku atdotu latviešiem. Tas nav vienīgais gadījums.”
19.7.1994. Ģ.: „Vai Baibai Pētersonei pašlaik nav amatu par daudz? Vai laikraksta vadību nevar uzņemties, piemēram, Gunārs Birkmanis, kas neapšaubāmi ir patriotisks cilvēks?
Vēlreiz par Rīgas ostu. Vai tomēr nav iespējams iztīrīt to no cilvēkiem, kas kavē tās attīstību un sakarus ar ārzemēm/ Savā laikā bija tieša satiksme ar Stokholmu (vairākas reizes nedēļā). Kāpēc tas tiek kavēts un kāpēc to pieļauj?
10.8.1994. B.: „Taču, cik tālāk spriedām un domājām, saskatījām iespējas:
1) aizšķērsot ceļu tālākām „Latvijas ceļa” nelietībām,
2) kaut nedaudz uzlabot tautas dzīvi, visnabadzīgākajiem atvieglot izdzīvošanu.
10.08.1994. Esmu dziļi sašutis par Birkava valdības bezierunu pakļaušanos Krievijai, pretīgo iztapšanu riebīgajam un nekaunīgajam Krievijas sūtnim Latvijā.
Par PROKURATŪRAS NEVĒLĒŠANOS NODARBOTIES AR LATVIJAS NEATKARĪBU APDRAUDOŠĀM ORGANIZĀCIJĀM es jau rakstu savā apcerējumā, kura kopiju pievienoju. Taisni kauns, ka mēs organizēti nepretojamies.”
18.8.1994. Ģ.: „Ārējā agresija jau nedraud (esmu centies to visiem skaidrot pēdējos gados), bet DRAUD SUBVERSIJA NO IEKŠIENES, TURKLĀT AR „LATVISKI RUNĀJOŠO” PAKALPIŅU ROKĀM.
R. Darvina kādā rakstā (aprīlī) brīnījās, ka varējusi notikt tāda nodevība no trimdas lielo organizāciju vadītāju puses, kas ielaidās kollaborācijā ar bijušajiem partijniekiem un stukačiem. Viņa domā, ka varbūt nākotnē kāds vēsturnieks atradīs tam atbildi slepenos archīvos.”
19.9.1994. B.: „Tā nu redzat, ka viss noritēja, kā paredzējām. LC nedaudz atjaunotā sastāvā turpinās izpārdot, kas vēl nav izpārdots, meklēs atkal un atkal jaunus aizņēmumus ārzemēs, kurus izdāļās draugiem un radiem. Pēdējos notikumos mani pārsteidza Jānis Trapāns ar savu pāriešanu Māra Gaiļa komandā.
23.10.1994. Kā jau bija gaidāms – latviešu tautas nodevēji uzvarēja.
Secinājums var būt tāds: ŠAJĀ SAEIMĀ NAV IESPĒJAMS PIEŅEMT NEVIENU POLITISKU LIKUMU LATVIEŠU TAUTAS LABĀ; VĒL VESELU GADU TIKS LAUPĪTS UN IZPĀRDOTS VISS, KAS PIEDERĒJA VALSTIJ UN PAŠVALDĪBĀM (..)
Un ja nu ņemam vērā, ka mūsu pretiniekiem ir visa lieltirāžas prese un TV, un gandrīz neierobežotos daudzumos nauda, bet mums tikai „Nacionālā Neatkarība” ar 3000-4000 tirāžu un tikai daļēji pieejams (pagaidām vēl) radio un nav mums arī tik lielas propagandistu armijas, tad … ir par ko domāt. Bez tam viņi strādā pilnīgā saskaņā ar Maskavu (..)
Tagad būtu vajadzīga sava liela dienas avīze un savs radio raidītājs, kas būtu mūsu rīcībā, bet tam vajadzīga ļoti liela nauda. Kur lai to dabū?
Par Odiseju Kostandu. Viņa galvenie dzenuļi ir gods un slava, griba būt pirmajam un – nauda.
Jā, vēl par „Nacionālās Neatkarības” redaktoru izrīcību ar Taviem rakstiem. Nesolīdi. Baiba Pētersone nezin (zinu gan) kāpēc pie mums frakcijā sen jau nav parādījusies”
29.10.1994. Ģ.: „Maskava apzinās, ka nevar Baltiju atkaŗot atklātas agresijas ceļā. Tad nu atliek TO PAŠU PANĀKT AR SAVU MANKURTIZĒTO PAKALPIŅU, STUKAČU, AĢENTU UN „KRIEVISKI RUNĀJOŠO” PALĪDZĪBU. Tas īsumā ir viss krievu blēdīgās/viltīgās politikas saturs attieksmē pret Baltijas valstīm.
Ir vienreiz jāizbeidz ļoti kaitnieciskā E. Inkēna darbība. Viņu saimnieki izvirzīja gan Godmaņa, gan Birkava valdībā. Stokholmā mēs viņu atmaskojām jau 1988. gada novembrī, kad viņš atbrauca iesmērēt mums Mišas viltus „suvereno republiku”, 1989. gada 23. augustā viņš izdarīja rupju čekas provokāciju pret žurnālistu Juri Kažu (ielūdza to helikopterā, lai pēc tam apvainotu izspiedzē), panākot aizliegumu Kažam braukt uz Latviju. Inkēns bija iekļauts arī Mārtiņa Virša komisijā, kas parakstīja nodevīgo līgumu ar Krieviju, kā arī sabotēja pareizas informācijas par Latviju izplatīšanos ārzemēs. Gluži fantastiski, ka viņš vēl staigā uz brīvām kājām.
15.11.1994. Norēķināšanos ar pagātni jaunie veclaiku varasvīri, protams, negrib pieļaut. Taču tā ir jāprasa atkal un atkal!”
1994.g.9.dec. B.: „Uldi, Tu savā vēstulē piemini Inkēnu. Viņš tagad ir baltāks par gulbi un pat jau prāvošanās laikā tika iecelts premjerministram par padomnieku un amatu savienošanas kārtībā vēl par Latvijā lielākās ziņu aģentūras ģenerāldirektoru”
14.12.1994. Ģ.: „JOPROJĀM STINGRI TIEK SARGĀTS ZIĶERDIENESTA NOAUSTAIS TĪKLS, UN ZIĶERZĒNI (ARĪ MEITAS), KĀ SAKA, „STAIGĀ VIENĀ TĪKSMĒ”. Mēs ar Vilni Zaļkalnu plānojam izdot I. Lešinska koprakstus, lai rosinātu sabiedrību norēķināties ar pagātni. Vairāki zviedru publicisti par tās noklusēšanu Baltijas valstīs ir presē izteikuši savu izbrīnu. Zviedriem ir ziņas, ka viesnīca „Rīga” (to pārvaldot rūdīts orgānu cilvēks) esot tāds kā centrs šo „patriotu” rosmēm.”
5.1.1995. B.: „Nopietni ir tikai tas, ka CK un ČK pagrīdē darbojas, telefona sarunas noklausās, pastu kontrolē. Jautājums par bijušajiem komunistiem un čekistiem ir jau tā apaudzēts ar sūnām un nomuļļāts, ka tauta uz šiem tituliem vairs nereaģē un arī neņem vērā, vērtējot cilvēkus. Par to pārliecinājos trijās tautas sapulcēs pēdējā laikā Rīgā, Gulbenē un pavisam nesen Rēzeknē. Tagad galvenās mērauklas: kas spēs iedot un kurš ņems vai neņems kukuļus. Īsi sakot, VISA POLITIKA IET CAUR VĒDERU. TAUTU GRŪTI PAR TO NOSODĪT.”
23.1.1995. Ģ.: „Lieta ir tā, ka visas attīstītās industriālās valstis rūpīgi sargā un balsta savu lauksaimniecību, lai grūtā brīdī spētu pašas sevi apgādāt ar nepieciešamo pārtiku. Būtu vislielākais idiotisms, ja latvieši pieļautu savas lauksaimniecības sagrāvi. Šai lietā pat kauns tērēt vārdus.
Ļoti nejauks politgrupējums izveidojies „Saimniekā”. Tur pieslējies arī mans bijušais kurators Ivars Ķezbers, kas ir nelabojams un politiski mankurtizēts cilvēks. Lai gan visas viņa ārpolitiskās prognozes ir izrādījušās greizas un aplamas, viņš joprojām uzstājas kā ārlietu specs (pret Rietumu ievirzi, pret ārzemju tautiešiem). Līdzīgs specs ir viņa bijušais mentors Koļa Neilands un Mavriks Vulfsons. Sabiedrībai būtu jāparāda viņu līdzšinējie darbi un „nopelni”.
5.3.1995. Vecos laikos kurzemnieki baznīcā dziedāja:
„Daudz blēžu tagad pasaulē,
Labs cilvēks tālu jāmeklē.”
Šobrīd tur tikai jāizmaina vārds, „labs” vietā liekot „godīgs”.
Kad mēs 1945. gadā pliki un nabagi nokļuvām Zviedrijā, mēs nedomājām par naudas raušanu, bet par izglītības papildināšanu. To pasaulīgo mantu taču neviens nevar līdzi paņemt, kad jādodas iekš tēva godības. Ir bēdīgi vērot IERAUŠANAS KĀRI, KAS PĀRŅĒMUSI DAUDZUS TAUTAS KALPUS. NEKĀDAS VALSTISKAS DOMĀŠANAS, JO LAIKAM JAU PAŠI ŠAI VALSTIJ NETIC.
Ķezbers vispār nekad nav spējis izdarīt kādu pareizu ārpolitisku prognozi. Taču nu atkal uzstājas kā profesionāls specs diplomātijas un ārpolitikas lietās. Un avīzes šīs muļķības drukā.
Ir grūti saprast, kā trimdas pārstāvji Saeimā var atbalstīt pretlatvisku rīcību. Zinu, ka viņi ir politiski diletanti, bet tas, ko viņi tur dara, jau pārsniedz parastu muļķību.
13,4,1995. Un krievu aģents Jānis Jurkāns darbojas bez bēdām tāpat kā agrāk. Uzrakstīju mazu piebildi Andrieva Ezergaiļa rakstam par Vili Samsonu, kur man bija iespējams aprādīt Ivara Ķezbera nopelnus izspiedzes darbā Zviedrijā Brežņevtēva valdīšanas laikā.
9.5.1995. Neticami neķītrs un muļķīgs, un melīgs ir Jāņa Petera raksts „Necīņā” (2.5.1995.). Cilvēks nesaprot, ka viņš pats sevi izģērbj un pazemo.
J. Stradiņa raksts (turpat) ir visumā pieklājīgs, bet nepārliecina, ka viņš bijis tik naivs orgānu lietās. Vai tad mēs, trimdas sovetologi, vienīgie sapratām, kas un kā tiek darīts?
Viss šis ordeņu dalīšanas skandāls ir sekas līdzšinējai atklātuma blokādei. Tā ir muļķīga, gļēva un varbūt arī nodevīga cenšanās IZBĒGT NO PAGĀTNES. BET TO VĒSTURES GAITĀ NAV SPĒJUSI NEVIENA SABIEDRĪBA. NO PAGĀTNES NEVAR IZBĒGT, TĀ IR JĀIZPĒTA UN JĀNOSKAIDRO.
Būs jāmēģina visu to jezgu tomēr iztirzāt un vēlreiz aicināt morāliski attīrīties un norēķināties ar pagātni, lai glābtu tos, kas iepiņķēti čekas tīklā, no turpmākas šantāžas un atņemtu Maskavai iespēju šos ļaudis turpmāk izmantot. Un jākomentē Petera plānprātīgie uzbrukumi Tev ( viņš savā naidā un dumjībā aiziet tiktāl, ka piedēvē Tev padomju režīma nodibināšanu Latvijā). Bet ir jau tā – ko Dievs grib pazudināt, tam Viņš atņem prātu.
Redzēs, kā man veiksies. Centīšos rakstīt savaldīgi un korekti, lai nenolaistos līdz dzejnieka/vēstnieka līmenim.”
13.5.1995.B.: „Šodien izlasīju garu vēstuli no Jēkabpils. Tajā ir izteikts pilnīgi Tavs, mans un vēl citu viedoklis par Godmaņa un Petera apbalvošanu ar Triju Zvaigžņu ordeni. Tas, ka par manu pozīciju pret šiem vīriem uzbrūk, mani neaizskar. Esmu jau norūdījies un rēķinos ar visneķītrāko ķengāšanos.”
29.5.1995.Ģ.: „ LaRa – Latviešu rakstnieku apvienība (centrs ASV). No tā 1994. gada beigās aizgāju, jo tā ir bijušo kultūrsakarnieku un vientiešu rokās.”
6.6.1995. B.: „Atteicies saņemt ordeni esmu tikai svinīgos apstākļos, lai nebūtu kopā ar noziedzniekiem.
Krāpnieki uzņēmumos un bankās sadarbībā ar valdības vīriem un Latvijas bankas atbildīgām personām izkrāpj desmitiem sīko noguldītāju naudiņu, kas bija domāta visgrūtākajām dienām un bērēm. Tagad šie uzņēmumi un bankas tiek paziņotas par maksātnespējīgām, un vainīgie uz tiesu aicināti netiek.”
9.6.1995. Ģ.: „J. Peters, protams, neatbild par savām muļķībām, ko aprādīju 18. maija rakstā. Taču savā blēdīgajā polemikā ar Juri Vidiņu („Neatkarīgā Cīņa”, 2. jūn.) pagodinājis mani ar „šaurā latviešu lokā plaši pazīstamā jokdara” goda nosaukumu. Viņš jau zina, ka mēs labi pazīstam viņa – Kultkoma aktīvista un ziņu pienesēja – nedarbus ārzemēs. Peters šo savu necilo darbošanos tagad cenšas nodot aizmirstībai, cildina savus „dižos nopelnus” un pūlas sariebt citiem, Bet no savas pagātnes viņš tik un tā nevar nekur aizbēgt.”
7.8.1995. B.: „NESKAIDRĪBĀ PAR SAVU NĀKOTNI „LATVIJAS CEĻŠ” VISIEM SPĒKIEM VĒL CENŠAS SAEIMĀ DABŪT CAURI LIKUMUS UN LĒMUMUS, KAS VARĒTU VIŅIEM NODROŠINĀT ZINĀMU VARU, PAT NEESOT VALDĪBĀ.”
27.8.1995. Ģ.: „Rakstnieku savienības „nopelniem bagātie” līdz šim nav izrādījuši nekādu interesi biedroties ar mani.
Nepatīkami aktīvs politdarbā kļuvis Ivars Ķezbers. Viņš iztēlo sevi par „tīru diplomātu” un no visām rebēm tīru cilvēku. Viņš noklusē, ka Stokholmā (1973-1978) ir nodarbojies ar etnisku izspiedzi un spekulācijām, ka 1978./1979. gadā bija čekistiskā Kultkoma prezidents, ka 1993. gada pavasarī kopā ar Ēriku Feldbergu Argentīnā un Urugvajā centās izandelēt Latvijas zvejas kuģus utt..”
18.9.1995. B.: „Šādā situācijā LC un tā vadība pašreiz drudžaini strādā trijos virzienos:
1) lai, iefiltrējot visās ministrijās atbildīgos amatos savus cilvēkus, tas saglabātu savu iespaidu;
2) nevērojot tukšo valsts kasi, ignorējot valsts budžetu, rada vēl jaunas struktūras (Cilvēktiesību biroju);
3) mēģināja un vēl mēģinās no valsts Aizsardzības ministrijas izņemt robežsargus un tos atdot Iekšlietu ministrijai – Ādamsonam, cerot, ka tas noturēsies ministra amatā arī jaunajā valdībā.
Čevera un Ādamsona rokās ir slepeno čekas nodaļu darbinieki, un tāpēc viņiem ir visi trumpji.”
25.9.1995. Ģ.: „Brīnos par Ilgas Gores-Kreituses nešķīsto censību Tevi gānīt. Kas to tanti dīda? Izskatās, ka viņa veic pasūtījuma darbu, jo Tu esi dadzis acī visiem vecā režīma kādreizējiem kalpotājiem. Šausmīgi nešķīsta un zemiska tante tā Gore!
Orgānu kalps Inkēns pūloties no radio izsviest visus patriotiski noskaņotos žurnālistus. Vai tiešām šo nodevīgo rīcību nevar apturēt?”
1995. gada septembris. B.: „Izejai ir jābūt, un tāda ir, ja tauta nezaudē cerību! Saprotams, ka tikai bezatbildīgs avantūrists var teikt: „Laidiet pie varas mani, un es trijos gados Latviju pārvērtīšu par ziedošu dārzu, kurā visi dzīvos pārpilnībā!” APLAMA IR DOMA, KA AR LAIKU VISS NOKĀRTOSIES PATS NO SEVIS.
IZEJA IR MEKLĒJAMA MŪSOS PAŠOS, IKKATRĀ NO MUMS. IZEJA IR MŪSU TAUTAS GARĪGĀ UN MORĀLĀ ATJAUNOTNĒ, MŪSU AKTIVITĀTĒ, MŪSU NACIONĀLĀ PAŠAPZIŅĀ, PAŠLEPNUMĀ.
8.12.1995. Manuprāt, no Saeimā esošajiem deputātiem godīgu un nacionāli patriotiski valdību sastādīt nav iespējams. Varētu to paveikt, ja sameklētu piemērotus cilvēkus ārpus Saeimas, bet tāda nesaņems Saeimas uzticību. Ja vien neatlaidīs 6. Saeimu un neizsludinās jaunas vēlēšanas, tad gan būs izveidojusies situācija, ka Krievijai ar tankiem uz Latviju braukt nevajadzēs – nākamā valdība pati satuvināsies soli pa solītim ar lielo brāli.
11.12.1995. …pēc plašām konsultācijām septiņi frakciju vadītāji par piemērotāko jauno premjeru ir izraudzījusies Andri Škēli.
10.1.1996. Vistuvākajā laikā tiks ar likumu atļauta neierobežota zemes pārdošana nepilsoņiem kā Latvijā, tā Krievijā – visiem un visā pasaulē, tā palīdzot Krievijai pārņemt Latvijas ekonomiku. Tādējādi valdošā koalīcija cer sadabūt naudu, lai noturētos pie varas un turpinātu vairot savu personīgo bagātību.
Tu domā, ka nu gan pārsālu. Nemaz. 6. Saeimā labi ja ir 25 cilvēki, kuriem interesē tautas liktenis, bet Ministru kabinetā – tāda nav neviena.
Godmanis, kļuvis par Valsts krājbankas prezidentu (āzis par dārznieku), stūrē uz grunti. Atkal tiks aplaupīti noguldītāji.
28.1.96. Ko mums dod valdība, kuras noteicējs ir Ķezbers un kuras vairākumu (ar Šķēli priekšgalā) sastāda valsts naudas izšķērdētāji un pučisti? (..) …PILNĪGI ATTEIKTIES NO VALSTS REGULĒJOŠĀS LOMAS EKONOMIKĀ, NEKĀ NEDARĪT VIETĒJO RAŽOTĀJU ATBALSTĪŠANĀ, TURPINĀT IZPĀRDOT VISU, KAS VĒL PIEDER VALSTIJ UN PAŠVALDĪBĀM (arī ar peļņu strādājošus uzņēmumus – „Laimu”, „Rīgas balzamu”, plaša patēriņa preču ražošanas uzņēmumu Liepājā „Laumu” u. c.), un visiem, kas tikai vēlas, drīkst pārdot īpašumā zemi. Viņi ir gatavi iet kopā kaut ar pēdējiem zagļiem un krievu pakalpiņiem.
31.3.96. Jā, ari pie mums teica runu Ulmanis, paslavēja LNNK par agrāko darbu un ievērojamu politisko nozīmi, uzsvēra, ka tagad LNNK nozīme kļuvusi mazāka, aicināja turpināt atbalstīt Šķēles daudzsološo valdību un vai veselu stundu mums lasīja lekciju par partiju lomu demokrātiskā valstī, (..) Šķēle atnāca ar nokavēšanos, pūta un elsa, kaut ko uz vietas uzskribelēja un runāja tikai tik, cik vajag, lai aicinātu viņa valdību atbalstīt. Viss būšot kārtībā. Viņš bija aizņemts ar domām, kā saglabāt valdošo koalīciju, jo nonācis nesaskaņā ar „Saimnieku”, kas negrib parakstīt garantijas Eiropas rekonstrukciju bankai par piedāvātajiem 76 miljoniem dolāru „Latvenergo”, kuru tūlīt Šķēle pārdos (privatizēs).”
18.4.1996. Ģ.: „Jau agrāk esmu Tev rakstījis par citu pūzni – Rīgas ostu.. Pēc manām domām, tur valda krievu žuļiki un orgānu darboņi. Nupat bija sadomājuši sūtīt ostas pārvaldes delegāciju uz Stokholmu sarunām ar kuģu sabiedrību Viking Line. Delegācijā par zviedru lietu specu bija iekļauts Zviedrijā ar lielu skandālu savā laikā kā VDK aģents atmaskotais Koļa Neilands. Bet zviedri šai delegācijai nedeva vīzu.”
1996. gada 15.-21. jūlijs. B.: „Kā lai vienojamies ar tādiem latviešiem kā Ziedonis Čevers, Ivars Ķezbers, Aivars Kreituss, Alberts Kauls, Modris Lujāns, kas izveidojuši savas politiskas partijas, kuras cīnās, lai visi krievu kolonisti saņemtu LR pilsonību un uz mūžīgiem laikiem paliktu Latvijā un šeit krievu valoda būtu valsts valoda?”
18.9.1996. Ģ.: „Ulmaņtēva krievmīlīgā un pabailīgā izrunāšanās (sakarā ar deklarāciju par okupāciju) sagrauj viņa reputāciju trimdā. Vai tās muļķības viņš pats izdomāja vai viņam ir kādi mankurtiski padomdevēji?
6.11.1996. Ārzemju latviešus nupat satrauca prezidenta padomnieka Raimonda Paula neticami ļurbīgās izdarības ASV un Kanādā. (..) Krieviski šajos koncertos dziedāja arī bērnu ansamblis „Dzeguzīte”. Tā ir gluži fantastiska bezkaunība, ko var izdarīt tikai īsta mankurta un verga dvēsele.
Arī agrāk R. Pauls ir allaž paklausīgi izpildījis okupantu pavēles. 1973. gadā viņš kuplināja pāķu (miera cīnītāju), kas Stokholmā propagandēja Maskavas blēdīgos pasākumus. 1989. gada janvārī R. Pauls un J. Peters kuplināja Neilanda un Ķezbera pasākumu Kopenhāgenā, kurā viņi mēģināja dāņiem iesmērēt viltīgo projektu par „suverenu” LPSR (dāņi uz šā āķa neuzķērās). Pauls arī centies saķēzīt Līgosvētkus, rīkodams tai laikā „ziņģu festivālus”. Domāju, ka ar krieviskajiem koncertiem (izmantojot pat mazus latviešu bērnus) viņa vadzim vajadzētu būt pilnam. Kas par riebīgu tipu!”
26.10.1996. „Laiks”. Un te nu mēs nonākam pie jūkļa jautājuma zīmju: kāpēc Raimonds Pauls, visu latviešu tik ļoti iemīļotais un vēl arvien, šķiet, cienītais mūziķis un komponists, nu jau paša Latvijas Valsts prezidenta Gunša Ulmaņa padomnieks kultūras jautājumos, izvēlējās iet šādu sevis popularizēšanas ceļu?
13.2.1997. Un vai tiešām Rīgā atjaunos krievu imperiālisma pieminekļus (Ojāra Spārīša „nopelns”). Pirmās republikas laikā nevienam kaut kas tāds nevarēja ienākt prātā.
26.3.1997. Visi bijušie orgānu darbinieki salikti stratēģiskos posteņos un steidz pildīt savu īsto saimnieku rīkojumus un vēlmes.
15.4.1997. Stokholmā nupat beidzās Šķēles vizīte. Viņš pārsteidza zviedrus, pozitīvi novērtēdams Baltkrievijas ūniju ar vecāko brāli.
30.5.1997. Saņēmu Tavu momenta raksturojumu (24. maija vēstuli). Paskats visai drūms. Neizdevās panākt norēķināšanos ar pagātni, un tāpēc tagad visādi okupantu iztapoņas, čekisti un stukači sēž atbildīgos amatos. Un plašās aprindās („tautā”) nejūt pret viņiem nekādu īstu īgnumu vai dusmas.
22.7.1997. Jā, OKUPĀCIJAS SEKAS MŪSU ĻAUŽU DOMĀŠANĀ UN DARĪŠANĀ IR SMAGĀKAS, NEKĀ VARĒJA IEDOMĀTIES. Arī tēvzemiešos ir iefiltrēti krievu specdienestu cilvēki (piemēram, Aigars Jirgens). Bet kur gan viņu nav!”
(Kādā vēstulē U. Ģērmanis piemin mirušos čekas kuratorus, kuri darbojušies ap viņu – Jānis Brolišs, Alberts Liepa, Žanis Zakenfelds un Ivars Ķezbers, un konstatē, ka „čekistu rindās ir liela mirstība.” Tomēr joprojām ir pietiekami daudz dzīvo, kas rosās tikt atkal 10. Saeimā deputātos. VAI VĒLĒTĀJI VIŅUS ATPAZĪS?)
* * *
Divu latviešu – viens dzimtenē, otrs svešumā – personiskā sarakste bijusi nekļūdīga diagnoze laikmetam, tā raksturo gan tautas brīvības alkas, gan uzrāda, nosaucot vārdā un uzvārdā, bedres racējus Latvijai. Sarkanais lācis bija spiests aiziet no Baltijas, tomēr tas Latvijā atstāja pārliek daudz savus nopēdojumus. Palika lāčotāji, lielā kaimiņa cienītāji un pakalpiņi, un viņi pielāčoja visu, ko vien tik varēja pielāčot. Arī tautas dvēseli, spēju atšķirt labo no ļaunā.
Un turpina to darīt šobaltdien.
Slepena un reizēm gluži kaila nodevība savijas vienkopus ar naivumu un kampēju alkām pēc varas un naudas. Komunistiskās ideoloģijas apdullināti, apsaukāja prasmīgus lauksaimniekus par „sarkaniem baroniem” , tulpju padomju biznesa pārstāvji ielipa Rietumu brīvā tirgus dižmanībā, nonicināja un iznīcināja vidējo un sīkzemniecību, piespieda latviešus pamest mums tik raksturīgo latvisko viensētu, tātad atrāva mūs no zemes barotājas. Rezultātā pieredzējām to, kas pat murgainos sapņos nerādījās – miera laikā sabiedriskie zupas katli un putraimu paciņas badacietējiem. Bads Latvijā 21. gadsimtā! Apjomīgāks un graujošāks nekā abos pasaules karos, dzimtsbūšanas laikos!
Latvija izveidojās un dzīvoja, kamēr šo zemi uzara zemnieka arkls. To salauza godmanīši un šķēlītes. Sakoptā, apsaimniekotā viensēta latviešus vienmēr glābusi, arī pirmās globālās krīzes gados. Vienīgi – bija jāstrādā! Darba tikums pabaroja, ne ubagotāja pastiepta roka. Diedelēt pieprata VDK slepenie aģenti. Piemērs: pāris reizes gadā apciemoju Berklavu, apmainījāmies domām, nelokāmais patriots allaž sūrojās, ka neizdodas atrast finansiālu atbalstītāju nopietna nacionāla laikraksta izdošanai, Latviešu valodas informācijas telpa tika prasmīgi pieduļķota, kaut vai ar Edvīna Inkēna raidījumu TV „Labvakar”, jo tajā rādīja un runāja, par ko līdz tam padomju tukšvārdībā nedrīkstēja. Radās aizdomas par cekas un čekas atļautu „tvaika nolaišanu”. Pārbaudot patieso dabu, aizsūtīju materiālus, ka fašisma pirmie aizmetņi rodami Harbinā, pilsētā, ko 19.-20. gadsimta mijā sāka veidot krievu tautības ieceļotāji, un ka tieši krievu tautības grupa, paužot savu nacionālo apvienības ideju, ārēji to apliecināja ar melniem krekliem un sveicienam augšup paceltu izstieptu roku. Iesūtītais vēsturiskais materiāls „Labvakar” neparādījās, no laikraksta Padomju Jaunatne nākušais raidījuma vadītājs „drosminieks” Inkēns drīkstēja daudz ko, tikai ne atklāt fašisma pirmdzimtās tiesības krievu fašismam. 2010. gada martā iznākušajā Viļa Vītola grāmatā Savējiem atklājas Inkēna diedelnieka „veikums”. Vītola grāmatu caurauž patriotiskas pārdomas, dzīves pieredze, atziņas, viena no tām: „Dievs soda muļķību bargāk nekā ļaunumu”, tomēr pat šis godavīrs ticis apkrāpts, un neslēpj, ka „pēc Edvīna Inkēna aicinājuma neatkarības sākumā ziedoju 100 tūkstošus dolāru” un „Māris Gailis man par to personīgi pateicās”…
Lūk, kur izkusa naudiņa, kas Berklavam būtu devusi iespēju izdot nacionālu avīzi, vispirms viltniekus atmaskojošu.
Lāčotāji pieprata lāčot, arī ap godīgiem un patriotiskiem latviešiem.
* * *
Mūsu liktenis pēc neatkarības atjaunošanas varēja būt gaišāks, Latvija spēja atdzimt košāka, pārticīgāka. Eduards Berklavs un Uldis Ģērmanis savā sarakstē nosauc daudzus vainīgos vārdā un uzvārdā. Atskatoties bijušajā, pamazām tiek nosaukti un uzrādīti vēl citi lāčotāji. Patiesības meklējumi jāturpina. Katram jāsaņem tas, ko viņš pelnījis. Lai nelepojas joprojām ar pāva spalvām, ja nav cienīgs pat paplukušas vistas veidolu. Atmiņu atspulgās par noslēpto un viltniecisko Aizejot atskaties 2. grāmatas nobeiguma rakstu: „Jānis Peters bija uzkāpis goda un slavas smailē. Mans deguns sajuta Latvijas kā neatkarīgas valsts smaržu, bet sajuta arī viltniecisko smaku, Tāpēc devos pie RS valdes priekšsēdētāja, kam pirms vairāk nekā 20 gadiem teicu: „Jāni, paliec manā vietā žurnāla Zvaigzne redakcijā” (..) Mans nodoms – būt gataviem valsts iekārtas maiņai, aicināt nebēgt no pagātnes.”
Mūsu sarunu pārtrauca ārzemju korespondentes ierašanās. Vairs nepiezvanīja man, Sapratu – Jānis Peters izlēmis palikt lāčotājos. Vairījās no latviešu nacionāļiem. Lai tie netraucētu viņa dižo politisko teātri, nekavētu galvenajai lomai par valdības vadītāju izvirzīt tumšos padomju izspiedzes tīklos iepīto Ivaru Godmani, cilvēku ar kāpinātu spēju darboties, tikai ne Latvijas labā. Un nepielaistu tuvumā laikmeta pārbaudītu patriotu. No padomju lāča baidījās pat visvarenā ASV, nebaidījās Eduards Berklavs. Latvijas liktenis bija viņa dzīves mēraukla. VDK un arī Jānis Peters labi zināja, kurus virzīt amatos un kurus atstumt.
Valsts prezidents arī varēja būt cits, ne Rīgas rajona rūpniecības kombināta direktors komunists Guntis Ulmanis, Kārļa Ulmaņa brāļa mazdēls, padomju laikā aizslēpies aiz uzvārda Rumpītis. Vai citi kandidāti šim augstajam amatam nebija? Bija! Kauču izcilais terapeits, medicīnas zinātņu doktors Ilmārs Lazovskis, pie kam viņš savos publicistiskajos rakstos iespējamības robežās jau padomju laikā bija apliecinājis latvisko nostāju.
Diemžēl valsts pārvalde tika izveidota no centīgiem lāčotājiem. Arī Saeimas deputātu sastāvu pielūžņoja. Nākamā Valsts prezidenta izvēlē Saeima mīņājās pie vairākiem kandidātiem, pēkšņi nobalsojot par aizokeāna viešņu Vairu Vīķi-Freibergu, aizrobežu gaitās spožu, bet iekšpolitikā viņa pabojāja valsts valodas likumu, viņas paraksta sekas – 2010. gadā daudzos Latvijas pagastos tikpat kā visi meži un zeme pieder ārzemniekiem, Dānijas cūkkopji naski izvēršas ar dižkūtīm piesmirdināt Latvijas āres, esam vienīgie Austrumeiropā, kam nav joprojām atvērti „čekas maisi”, lai mazliet patīrītu piemēsloto pagātni.
Jā, par Valsts prezidentu varēja būt citzemju latvietis. Izvēle bija. Piemēram, no Venecuēlas mājup pārbraukušais uzņēmējs patriots Vilis Vītols.
Laiks visu ātrāk vai vēlāk noliek savā vietā. Rakstnieks un mācītājs Andrievs Niedra piekrita būt vācu marionetes valdībā ministru prezidents un – neatkarīgās Latvijas tiesa par nodarīto ļaunumu izraidīja viņu trimdā. Šodienas demokrātija reizēm ir kā ūdens peļķe, kurā katrs var brīvi bradāt. Dzejniekam un sabiedriskajam darbonim Jānim Peteram pašam būtu demokrātiski jāaizbrauc trimdā, jo tieši viņš bija Latvijas valsts atjaunotās neatkarības greizo pamatu izbūves lielmeistars.
* * *
MAZU VALSTI ROBEŽSARGI NEVAR NOSARGĀT, TO SARGĀ – PATRIOTISMS. Pagaidām nav atsaucība ierosinājumam nosaukt Rīgā divas jaunas krusteniskas ielas Eduarda Berklava un Ulda Ģērmaņa vārdā. Viņi to godam pelnījuši.

4 Komentāri “Laimonis Purs. Greizo pamatu meistari”

  1. Jumis says:

    “Godmanis nepazūd. Viņš atkal ir valdības galva un 2009. gadā glābj „PAREX BANKU”, KAD TĀS IEGULDĪTĀJI NEREZIDENTI KĀ PĒC PAVĒLES NO KREMĻA SĀKA IZŅEMT SAVU NOGULDĪJUMU MILJONUS, LAI EKONOMISKO LEJUPSLĪDI PAPILDINĀTU AR VALSTS BUDŽETA SAGRĀVI. UN TOMĒR PĒC VISA TĀ MĒS IEVĒLĒJĀM VIŅU par deputātu Eiroparlamentā, viņš atkal un atkal grozās TV ekrānos, dzirdams radio. Viņš ir nenogremdējams kā korķis pat visvētrainākajā jūrā.)”
    ——————————————–
    Tas parāda, cik tumsonīgs ir elektorāts. Cilvēki tik tālu ir nozombēti, ka no tā tvaika nav pamodušies.
    Cien. L.G. – latvieši nav un nebija gatavi pārmaiņām, par to ir runa!

  2. hulio says:

    Ne ko pielikt,ne atnemt. Saliekot puzles gabalinju kopa bilde ir visai neglita.
    Faktiska Latvija sneatkariba vel nav nemaz notikusi,tikai izlaupishana un gremdeshana.

  3. hulio says:

    Jumi,elektorats bija un ir tumsonigs,neizglitots un neveleshanas but saimniekam,bet kalpam. Bailes,visur bailes, negribeshana sakartot lietas. Latvija pec 10 gadiem bus vesture,ja nenotiks atmoda. Nevis ar pastalam kajas un rokas sadevusies,bet ar zobenu rokas kapajot sarkanos.

  4. LATVIJAS REPUBLIKAS 12. (13.) SAEIMAS DEPUTĀTIEM!
    No Artūra Maltas
    p./k/. 220639-11467 tel. 26347783

    Iesniegums.

    Cienijamās Deputātes un Godātie Deputāti!

    Jūs, Saeimas sēdē devāt šādu svinīgu solījumu un parakstījāt:

    “Es, uzņemoties Saeimas deputāta amata pienākumus, Latvijas tautas priekšā zvēru (svinīgi solu) būt uzticīgs Latvijai, stiprināt tās suverenitāti un latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, aizstāvēt Latviju kā neatkarīgu un demokrātisku valsti, savus pienākumus pildīt godprātīgi un pēc labākās apziņas. Es apņemos ievērot Latvijas Satversmi un likumus.”

    Es cerēju, ka saņemšu atbildes uz iepriekšējām vēstulēm, kuras nosūtītas elektroniski 14.novembrī, 17. Decembī rakstiski caur pieņemamo kabinetu. Deputāti atsaucās, bet neviens neatbildēja pēc būtības uz minētiem jautājumiem.

    Jūsu apstiprinātā Valdība vērienīgi 16.janvarī atmaksā 1,2 miljardi eiro parāda atbilstoši aizņēmumu atmaksas grafikam.
    Cik daudzi būs jāmaksā aizdevējiem šogad? Jūs taču budžetu apstiprinājāt atbilstoši Satversmes 66. Pantam!
    Vai tad atmaksas Grafika tur nebija? Kā varējāt apstiprinājāt? Cik vēl būs Jāmaksā???

    Satversmes 68. pants pieprasa, ka Valdības noslēgtie starptautiskie kredītlīgumi ir jāapstiprina Saeimas sēdē! Piemēram, līgums – 7,5 milajrdi lielo kredītu, kurš Saeimā ir balsojis par apstiprināšanu?

    Kā pildās likumu par „Latvijas Banku”, kas ir Saeimas kontrolē:
    1) Kur Latvijas banka izlietoja konfiscētas bankas „ Bankas Baltija” (BB)īpašumus? BB īpašnieki kopš 25. Maija 1995.gada ir Latvijas Bankas un Finanšu ministrija;

    2)Kāpēc tika apmaksāti Stokholmas 2004. gada tiesas izdevumi 74 miljoni;

    3) Kur palika 100 latu zelta monētas, sakarā ar eiro ieviešanu kļuva nederīgas?

    Pašreizejā Latvijas teritorijā vajadzēja būt 273 642 lauku sētām, kā ražošanas uzņēmumiem.
    To paredz AP pieņemtais 1993.gada 30. Martā Lēmums un Likums par īpašumu atdošanu.
    Valdība, pamatojoties uz MK Noteikumiem Nr. 130 no 17.marta 2015 gada, 11. Panta visus ES fondu līdzekļus Valsts kase ieskaita valsts ieņēmumos, tajā skaitā arī lauksainiekiem paredzētos 4,4 miljardus eiro.

    Lūdzu Jūs,cienītās Deputātes un godātie Deputāti,izvērtēt savu attieksmi un darbību pret Latvijas valsti un saviem solijumiem vēlētājiem.

    Uz 1934.gadā 15.maiju 38 deputāti paši nolika savus mandātu un 18 deputātus Saeima izdeva krimināl vajāšanai. 16. Maijā uz Saeimas sēdi ieradās 32. Deputāti.

    Lūdzu izvērtējiet savu darbu!
    Lai Jums pietik drosmes pieņemt Lēmumu pašiem atlaist Saeimu, jā neko nevarat darīt valsts, savu bērnu un mazbērnu labā.

    Patiesā cieņā,

    2015. gada 7.aprilī Artūrs Malta.

Atbildēt