I. Ronis. I. Daudišs mani lūdza uzmanīties, jo slepkava esot A. Stranga

www.tautastribunals.euIEVADAM:

VĒSTURNIEKA  INDUĻA  ROŅA  ATKLĀTA  E-VĒSTULE  LATVIJAS  SABIEDRĪBAI  PAR  MŪSU  TRAĢISKĀ  STĀVOKĻA PATIESAJIEM  CĒLOŅIEM  UN  PATIESAJIEM  VAININIEKIEM.

Rīgā,  2013.gada  20. februārī.

Mīļie  tautieši!  Augsti  godātie  līdzpilsoņi!  Visi  Latvijas cilvēki!

Neticiet  lūdzu  dažādām  muļķīgām  konspirācijas  teorijām,  ka  mēs  dzīvojam  tik  slikti  slikto  onkuļu dēļ,  kaut  kur  tur,  tikai  ne  Latvijā!  Visi  tie  draņķi,  kuri  visu  ir   ne  tikai  izzaguši,  bet  vēl  pārpalikušo  piedraņķējuši–  tie  visi  dzīvo  pie  mums  Latvijā.  Dažus  no  tiem  arī  es  piesaucu  pie  vārda —  tie  ir  tie ,  kuri  pie  bagātības  nav  tikuši  ar  darbu  un  gudrību,  bet  nu  tā,  kā  raksta  visi  mūsu  portāli…
Taču  pamatā  šeit  runāju  par  lielāko   mūsu   nacionālo  kaunu  —  labākajā  gadījumā  klauniem  profesoru  un  akadēmiķu  mantijās,  bet  sliktākajā  gadījumā  kriminālnoziedzniekiem   ar  dzimtcilvēka  psiholoģiju,  kuri,  izkalpojoties  saviem   čekas  saimniekiem,  par  lēcu  virumu  spožā  iesaiņojumā   nodevuši  un  pārdevuši  ne  tikai  mūs  visus,  bet  pat  padevīgi  atved  savus  bērnus  līdz  kunga  guļamistabai.
Jums  tiek  piedāvāts  īsti  bēdīgs  stāsts  par  tā  saucamo  Latvijas  akadēmisko  pasauli– Latvijas Universitātes  profesoriem,  Latvijas Zinātņu  akadēmijas  akadēmiķiem,  visu    četru  atjaunotās  Latvijas  prezidentu  atlasītās  Latvijas Vēsturnieku  komisijas  kadriem.  Tas  ir  stāsts  par  cilvēkiem,  kuri  ir  izskolojuši  mūsu  tiesnešus,  mūsu  ministrus,  mūsu  deputātus  par  tādiem,  kādi  viņi  ir.
Mans  pienākums  ir  patiesi  dziļi  nepatīkams,  bet    bez  tā  izstāstīšanas  nekas  nevar  mainīties  uz  labu!

Runas  garas, darbs  ir  īss!

www.tautastribunals.eu 2PAR MIGLU SARKANO- NOLĀDĒTO

VIŅA  EKSELENCEI  LATVIJAS  REPUBLIKAS

VALSTS PREZIDENTAM  ANDRIM  BĒRZIŅAM.

VIŅAS  EKSELENCEI  SAEIMAS  PRIEKŠSĒDĒTĀJAI

SOLVITAI  ĀBOLTIŅAI.

VIŅA  EKSELENCEI  MINISTRU  PREZIDENTAM

VALDIM  DOMBROVSKIM.

Eiropas  Savienības  un  Latvijas  Republikas  pilsoņa  INDUĻA  ROŅA

Pers. kods  250343-11802:  habilitētā  doktora  vēsturē,

līdz  2010.gada  18. novembrim  arī  LU profesora  un LZA akadēmiķa.

Adrese:  Kaivas  ielā  15. Rīga, LV-1021

Mobilais  telefons: +371  26261152

LŪGUMS  NEPIEĻAUT   KARA  NOZIEDZNIEKA  VOLDEMĀRA  VEISA PIEMIŅAS  GODINĀŠANU  VALSTISKĀ  LĪMENĪ  BRĀĻU  KAPOS  LĀČPLĒŠA  DIENĀ,  Š.G.  11. NOVEMBRĪ.

2012.gada  5.novembrī.

Jūsu  Ekselences!

Indulis-Ronis21Biju   uzsācis  virsrakstā  minētā  Latviešu  SS  brīvprātīgo  leģiona   štandartenfīrera  un  PSRS  militārā  izlūka  Voldemāra  Veisa  kara  noziegumu  lietas  internacionalizāciju,  meklējot  atbalstu   vairākās  Eiroparlamenta  frakcijās.  Taču  saņēmu  padomu  —  pirms  oficiāli  vērsties  pie  Eiropas  Savienības  politiskās  vadības,  informēt  Jūs  par  ārkārtējo  stāvokli  Latvijas  Vēsturnieku  komisijā pie  Valsts  prezidenta,  kura  nodarbojas   ar  šo  problēmu  sagrozīšanu  specdienestu  interesēs . Tāpat  saņēmu  padomu  mēģināt  pārliecināt  valsts  augstāko  vadību   Jūsu  personā   atteikties  no  šī  milzu  kara  noziedznieka  un  noziedznieka  pret  cilvēci  un  cilvēcību  godināšanu  valstiskā  līmenī  Lāčplēša  dienas  pasākumu  ietvaros.  Tālāk  konkrēti  par  lietas  būtību.

1992.gadā  ASV  latviešu  valodā  iznāca   Upsalas  un  Abo  universitāšu  profesora,  Gustava  Ādolfa  Zinātņu  akadēmijas  īstenā  locekļa  un  Latvijas Zinātņu  akadēmijas  goda  locekļa  Dr. Haralda Biezā  izcilais  pētījums  par  Latviju  2.pasaules  kara  gados latviešu  valodā  Latvija  kāškrusta varā.  Sveši  kungi – pašu  ļaudis (Apgāds „Gauja, Īstlansinga, 1992.).  Profesors  H.Biezais  plaši  citē  Vācijas FR  Valsts  arhīvā  Koblencā  brīnumainā  kārtā  saglabājušās civiliedzīvotāju  eksekutoru  vienību  un  komandu  atskaites  par  savu  darbību.  Profesora  grāmatas  201. lpp.  no  citētas  eksekutoru  atskaites par  V.Veisu  uzzinām,  ka  tūlīt  pēc  nozīmēšanas  par  latviešu  palīgpolicijas  vadītāju,  viņš  izveidoja  2  speciālas  grupas  ebreju  grautiņu  organizēšanai, kuras  nodedzināja  visas  sinagogas  un  nogalināja  400 ebrejus.  Tālāk  jau  pēc  V.Veisa  pavēles  nogalināto  civiliedzīvotāju  —  ebreju,  čigānu,   garā  slimo,  komunistu  un padomju  aktīvistu  skaits  sniedzas  tūkstošos.   Nacisti  savās  atskaitēs  bija  visai  precīzi,  tāpēc  šajā  vēstures  avotu  grupā  velti  būtu  ko  meklēt  no  „padomju  pierakstījumiem”. Tāpēc  nevar  būt  ne  mazāko  šaubu  par  to,  ka  V.Veiss  patiesi  ir  viens  no  asiņainākajiem  latviešu  kara  noziedzniekiem.  Īpaši  traģiski  tas  ir  tāpēc,  ka  V.Veiss  bija  Brīvības  cīņu  dalībnieks ,  bet  padomju  okupāciju  viņš  sagaidīja  kā  mūsu  militārais  atašejs (kara  aģents)  Tallinā.

Ka  padomju  okupācijas  laikā  V.Veisu  savervēja  par  PSRS   militāro  izlūku – spiegu  zinu  no  vairākiem  avotiem.

Minētās  atskaites (Ereignissemeldungen  der  Einsatzgruppe „A”)  mikrofilmā    XX.gs. 80-to  gadu  pašā  sākumā  aplinkus  ceļā  (no  Polijas  Kara vēstures  institūta  pēc  ģenerāļa  Jaruzeļska  norādījuma) bija   izdevies  iegūt  LPSR  ZA  Vēstures  institūtam,  kur  strādāju  par  direktora  vietnieku  zinātniskajā  darbā.  Gribējām  šo  ārkārtīgi  nozīmīgo  vēstures  avotu  publicēt,  taču  to  mums  neatļāva.  Kā  minētā  institūta   direktors  LZA  korespondētājloceklis  V.Karaļuns  bija  noskaidrojis —  neatļāva  tāpēc,  ka  nacistu  eksekutoru  vidū  bijuši  infiltrēti  vairāki  padomju  izlūki.  Tikai  1988.gada  vasarā   direktors  mani  priecīgs  informēja,  ka  atļauja  dabūta  un  nodaļa  jau  strādājot   pie  publikācijas.  Atļaujas  dabūšanas    ceļus  sīkāk  nezinu,  jo,  pildot  kategorisku  direktora  norādījumu,  beidzu  savu  vēstures  zinātņu  doktora  disertāciju  (aizstāvēta  1989.g. pavasarī  Tallinā),  jo  ar  1989.gadu  korespondētājloceklis  V.Karaļuns  gatavojās  pensionēties,  atstājot  mani  savā  vietā.  Taču  par  visu  saraksti  ar  atļauju  publicēt  minētos  dokumentus —  pilnā  lietas  kursā  ir  toreizējā  LPSR  ZA Vēstures  institūta  zinātniskā  sekretāre  Daina  Bleiere,  šodien  Latvijas  Vēsturnieku  komisijas  locekle  pie  Valsts  prezidenta.

Taču  sava  atvaļinājuma  pirmajā  nedēļā  korespondētājloceklis  V.Karaļuns  pēkšni  nomira ,  kā  man  teica  viņa  ļoti  tuvi  ģimenes  draugi —  ar  asins  izplūdumu  liesā  pēc  jaunizrakstītu  medikamentu  lietošanas. Lai  es  esot  uzmanīgs,  īpaši  par  kara  laiku  vēsturi, par  to  jau  daudzas  galvas  esot  kritušas.  Nevaru  apgalvot,  ka  mans  direktors  mira  aizdomīgā  nāvē  vienīgi   tāpēc,  ka  gribēja  publicēt  nacistu  eksekutoru  atskaites.

Mavriks VulfsonsViņš  paralēli  arī  gatavoja  publikāciju  par  Mavriku  Vulfsonu,  kā  NKVD  virsnieku,  kurš  pavēlēja  nošaut  mūsu  virsniekus  Litenes  vasaras  nometnē   1941.gada  vasarā.

FOTO: Nolādēts latviešu tautas slepkava, poļitruks, komunists, žīds Mavriks Vulfsons. Šim cilvēkveidīgajam izdzimtenim 4. maija kliķe, par latviešu slepkavošanu piešķīra Triju Zvaigžņu Ordeni.

Pēc  direktora  LZA  korespondētātājlocekļa   V.Karaļuna  nāves  bez  kādiem  paskaidrojumiem  no  zinātniskā  sekretāra  amata  atkāpās  D.Bleiere.   J.Dzintars sākumā  meloja,  ka  strādā  pie  minētā  dokumentu  krājums,  bet  kad  pieprasīju  uzrādīt  komentārus,  kā  arī  nodot  manā  glabāšanā  mikrofilmu un  tulkojumus – J.Dzintars  atteicās  to  darīt.  Gatavojos  atgūt  mikrofilmu  un  tulkojumus  caur  tiesu,  taču  LPSR  ZA  akadēmiķis-sekretārs  Vilis  Samsons  lūdza  to  nedarīt,  viņš  apsolot  atgūt  mikrofilmas  miera  ceļā.  Pēc  gadiem  5-6  pēc  manas  padzīšanas  no  institūta (1996.)  tādām  pašām  metodēm,  kā  biju  padzinis  no  institūta  veco  vērmahta  gaisa  izpalīgu ,  komjaunatnes  aktīvistu  un KGB  virsnieku  Jāni  Dzintaru Samsons  man  kādas  ZA  sēdes  starplaikā  zobgalīgi  nocitēja  sakāmvārdu  par  bedres  rakšanu  otram un  informēja,  ka  mikrofilmas  ir  atdotas  LU Latvijas  vēstures  institūtam,  konkrēti  Dr. hist. Irenei  Šneideres  kundzei.

Pēc  1991. gada  puča  J.Dzintars it  kā   ar  visu  mikrofilmu  aizbēga  uz  Krieviju,  pēc  tam  pārcēlās  uz  Baltkrieviju.  Es  personiski  domāju,  ka  mikrofilma  visu  laiku  bija  pie  NKVD  partizāna  un  PSRS  varoņa  V.Samsona,  kurš  tā  sargāja  savu  cīņas  biedru  piemiņu.  Sapratu,  ka  ienaidnieks  ir  patiesi  bīstams.  Tāpēc  izmantoju  situāciju  un  1992.gadā uz  gadu  noslēdzu  darba  līgumu  ar  Anglijas  policijas  Kara  noziegumu  izmeklēšanas  nodaļu.   1993-1994. gada  8 mēnešu  IREX pētniecības  stipendijas  laikā  nodibināju  ciešus  kontaktus  ar  ASV  Tieslietu  ministrijas  Īpašās  izmeklēšanas  biroju  un  Vašingtonas  Holokausta  piemiņas  muzeja  direkcijas  locekļiem.

Taču  man  atgriežoties  no  ASV pret  mani,  kā  institūtā ,  tā  LU  tika  izvērsta  prettiesiska   ignorances  un  diskreditācijas  kampaņa.

Proti,  Latvijas  Ceļa  valdības  laikā  tika  realizēta  histēriskā  it  kā  pretčekistu  kampaņa,  laikā,  kad  praktiski  visus  Latvijas  specdienestus  bija  izveidojuši  KGB  virsnieki, bet  par  LU  Latvijas  vēstures  katedras  vadītāju  bija  nozīmēts  KGB  pulkveža  dēls-denunciants  Aivars  Stranga. Savā  habilitācijas  reizē  viņš  man  atteicās  atbildēt  gan  par  savu  sociālpolitisko  izcelsmi,  gan  denuncianta  darbību.  Otrā  dienā  pēc  A.Strangas  habilitācijas  savā  darba  kabinetā  LU  tika  atrasts  nogalināts  docents  Vilnis  Pāvulāns —  ar  7-8 dunča  dūrieniem.  Iekšlietu  sistēmā  infiltrētie  bijušie  čekas  virsnieki (oficiālais  skaitlis  ir  11,  manuprāt  bija  daudz   vairāk,  bet  kopā  ar  aģentūru —   vairākums)  šo  klasisko  slepkavību  atzina  par  pašnāvību.

Aivars SrangaToreizējais  Saeimas  sekretārs  Imants  Daudišs  mani  lūdza  uzmanīties,  jo  slepkava  esot  Aivars  Stranga.

FOTO: Par šo noziedznieku LRTT i- vietnē jau rakstīts: http://tautastribunals.eu/?p=4045 Imants Daudišs apliecina, ka Aivars Stranga ir slepkava. LRTT arī “apliecina”, ka drīz, ļoti drīz, viņam tiks īstenots publisks ASM. Neviens komunists un čekists neizspruks no “savas tiesas”. Un tā “sava tiesa” tiks īstenota pēc visiem Starptautiskiem Likumiem.

It  kā  Vilnis  Pāvulāns  gribējis  atsaukt  savu  balsi  par  A.Strangas  habilitētā  doktora  grādu   (habilitācijas  reizē  vienīgi  mana  balss  bija  „pret”).  I.Daudišs   teica,  ka  mulsinošs  esot  tikai  viens  apstāklis,  mājās  V.Pāvulāns  neko  neesot  teicis,  bet  slepkavība  LU  notikusi  no  paša  rīta.  Kā  A.Stranga  varējis  uzzināt  par  Viļņa  Pāvulāna  nodomu  atsaukt  savu  balsi?  Man  šaubu  nebija,  I.Daudišs  pat  iekliedzās  no  pārsteiguma —  informēju,  ka  V.Pāvulāna  tuvākais  draugs,  ar  kuru  viņš  dzīvoja  blakus  parādes  durvīs  ir  LU Latvijas  vēstures  institūta  vadošais  zinātniskais  līdzstrādnieks  Dr.habil. hist. Valdis Bērziņš, šodien  arī  akadēmiķis.  Par  slepkavību,  kā  par  it  kā  pašnāvību,   uzzināju  no  V.Bērziņa  sievas, LU  Latvijas  vēstures  institūta  zinātniskās  sekretāres    Ināras   Bērziņas  —    Valdis  braucis  ar  Vilni  kopā  uz  darbu,  Vilnis  bijis     mierīgs,  un  pēkšņi  tik briesmīga pašnāvība!

Tomēr  čekistu  mēģinājumi  mani  iebaidīt  beidzās  pilnīgi  neveiksmīgi,  tāpēc  ar  mani  vienkārši  izrēķinājās,  liedzot  jebkuru  darbu  specialitātē  —  nepārprotami  ar  savas  aģentūras  rokām,  kuri  īpaši  pārbagāti  ir  pārstāvēti  Ģenerālprokuratūrā , KNAB,  Drošības  policijā,  SAB,  Saeimas  un  Valsts  prezidenta  drošības  dienestā,  Iekšlietu  ministrijā,  Valsts prezidenta  kancelejā,  Valsts Kancelejā,  Saeimas  kancelejā,  jo  tur  visus  manus  lūgumus  pēc  aizsardzības  un  palīdzības  noraidīja  ar  vairāk  vai  mazāk  atklātu  izsmieklu.

Taču  pats  traģiskākais,  ka  čekistiskajai  Latvijas  specdienestu  kontrolei  ir  pakļauta  visa  Latvijas  Republikas  tiesu  sistēma  ar  Augstākās   tiesas  priekšsēdētāju   augsti  godātu  kungu  Ivaru  Bičkoviču  un  tā  vietniekiem   Gunāru  Aigara  kungu    un  Pēteri  Dzalbes  kungu    priekšgalā..  Ne  par  mata  tiesu  labāka  nav  Latvijas  advokatūra  —  līdzās  barikāžu  laika  noziedzniekam  nr. 1 Aloizam  Vaznim,  tur  ir  atlasīti  cilvēki  bez  profesionāļa  pašcieņas,  jo  neviens  no  vairākiem  desmitiem  advokātu  tā  arī  neatsaucās  uz  manu  lūgumu  (pie  tam  par  izcilus  honorāru)  palīdzēt  sakārtot  kara  noziegumu  lietas  un  Latvijas  Republikas  attieksmi  pret  mani  bez  kāršanas  pie  lielā  ES zvana.

Tūlīt  pēc   š.g.  11.novembra  es  detaļās   pārrunāšu   šīs  taisni  vājprātīgās  lietas   ES  augstākajā  politiskajā  līmenī,  ja ,  Jūs  nepildīsiet  savu  augsto  amatu pienākumus un  nenodrošināsiet,  ka  līdz š.g. 11.novembrim  notiek   publiska    norobežošanās  no  Voldemāra  Veisa  pēc  civilizētā  pasaulē  pieņemtas  tradīcijas —  viņa  paliekas  tiek  izraktas,  kremētas  un  pelni  izkaisīti  jūrā.  Vainīgie par  sabiedrības  tik  ilgu  krāpšanu un apvainošanu — vēsturnieki,  kuri  savos  speciālos pētījumos  ir  slēpuši  šos  drausmos  V.Veisa  kara  noziegumus, konkrēti —  akadēmiķi  Andris  Caune, Aivars  Stranga,  Inesis  Feldmanis, profesori Ilgvars  Butulis,  Antonijs  Zunda, Vita  Zelča un  docente  Daina  Bleiere saucami  pie  kriminālatbildības,  kā  drošības  līdzekli  izvēloties  tūlītēju  viņu  arestu  (lai  nepieļautu  viņu  turpmākās  neonacistiski-neočekistiskās  provokācijas).

Sniedzu  savu  liecību,  ko  esmu  gatavs  atkārtot  tiesā  pēc  nozvērināšanas.  Minētie,  manis  kādreiz  vadītā  institūta  darbinieki  Ināra  un  Valdis  Bērziņi,  Andris  Caune,  Daina  Bleiere ,  Irēna  Šneidere  un Rudīte Vīksne  bija  LPSR  VDK  slepenie  līdzstrādnieki. Lūdzu  darīt  zināmu  šo  manu  nopietno  apvainojumu  šīm  personām,  jo  viņi  visi  vai  nu  ir,  vai  ir  bijuši  Valsts  prezidenta  vēsturnieku  komisijas  locekļi! Tāpēc  viņu  pienākums  ir  sargāt  savu  godu  un  cieņu!

ES   tiesu  izvērtēšanai  es  savu  prasību  pret  Latvijas  Republiku  nodošu  tūlīt  pēc  atbildes  saņemšanas  (vai  mazākās   novilcināšanas  apstākļos –   tik  ārkārtējā   situācijā,  kad  slepkava  ir  Valsts  prezidenta  vēsturnieku  komisijas  loceklis)  no  Rīgas Vidzemes  priekšpilsētas  tiesas  priekšsēdētājas  I.Krēvicas,  jo  šodien  pēdējo  reizi  atkārtoju  daudzkārt  ar  tiesnešu  neslēptu  izsmieklu  pret  mani  —  noraidītos  manus  ļoti  daudzos  lūgumus  pēc  tiesiskas  aizsardzības.  Arī  tāpēc,  lai  mūsu  attiecības  būtu  godīgas  —  ja  esmu  runājis  apzinātu  nepatiesību,  lai  arī man iestātos  juridiskā  atbildība.  Tāpēc  tiesai,  kā  vienu  no  pielikuma   dokumentiem  pievienošu  arī  šo  iesniegumu.  Tas  ir  apliecinājums,  ka  par  teiktā  patiesumu  atbildu  arī  likuma  priekšā    (  pēc  konsultācijām  ar  juristu  savu  prasību  iesniedzu  Rīgas  pilsētas  Centra  rajona  tiesai  š.g. 5. novembrī,  kā  vairāk  piekritīgai –precizējums  11.XI).

Šajos  ārkārtēji  prettiesiskajos  apstākļos  es  izpildīju   savu  pilsoņa  pienākumu  —  daudzos  desmitos  iesniegumu  valsts  politiskajai  vadībai,  tiesībsargāšanas  institūcijām,  tiesai,  LZA, LU,  Daugavpils Universitātei,  Ventspils  Augstskolai,  Paula  Stradiņa  Universitātei,  Vidzemes  Augstskolai,  Mākslas  akadēmijai , Latvijas  Lauksaimniecības  akadēmijai u.c. Es  izpildīju  arī  savu  zinātnieka  pienākumu,  informējot  par  šiem  un  citiem  abu  totalitāro  režīmu  noslēptajiem  kara  noziegumiem,  kā  akadēmisko  auditoriju,  tā  plašu  sabiedrību.  To  pierāda  dažas  tālāk  nosauktās  publikācijas par  2.pasaules  kara  tematiku:

1. Indulis Ronis. Masu  slepkavības  Latvijā  nacionālsociālistiskās  okupācijas  laikā  un  atbildības  problēma  historiogrāfijā// Latvijas  Zinātņu  Akadēmijas   Vēstis, A daļa., 2000., 54.sēj., 5./6.nr, 59.–72.lpp.

2. Indulis Ronis. XX gs. totalitāro  režīmu  masu  terors: avotpētnieciskas  problēmas// II pasaules  latviešu  zinātnieku  kongress. Tēžu  krājums. Rīga, 2001., 614.lpp. . 3.Helēnas  Grīnbergas  intervija  ar  profesoru,  LU Latvijas  vēstures  institūta  direktoru Induli Roni :  Latvijas  tēla  vēsturiskie  aspekti// Brīvā  Latvija, 1995.gada 5.-11.jūnijs.

4.I. Ronis.Grāmata, kas var  izšķirt  Latvijas  likteni.// Lauku Avīze, 1997.g.  29.jūlijā.

5.Vitas  Kraujas  un  Voldemāra  Krustiņa  intervija  ar  akadēmiķi  Induli  Roni:  Indulis  Ronis:  „Bet  Otrais pasaules  karš  turpinās”// Lauku  Avīze,2002., 1.jūnijā.

6.Indulis Ronis. Daži  strīdīgi  holokausta  vēstures  jautājumi// Turpat.

7. Arta  Drēziņa  intervija  ar  akadēmiķi  Indulis  Roni: Ko  saka  izraidīts  akadēmiķis//  Latvijas  Avīze, 2009.,  8.jūlijs.

8 OAC (Onlain Archive  of  California). Overview  of  the  Indulis  Ronis  collection. Processed  by Hoover  institution  Archives  Staff.

9. Mātes  asaras  ir  svētas!  Atklāta  vēstule  Latvijas  Universitātes  akadēmiskajam  personālm  un  studentiem  un  Latvijas  Zinātņu  akadēmijas  locekļiem.  No  vēsturnieka  Induļa  Roņa,  līdz 2010.gada 18.novembrim  arī  LU  profesora  un LZA  akadēmiķa. 2010.gada  22.novembrī : http://ronis-againstglobalterrorists.blogspot.com

Ar  cieņu,

Dr. habil. hist. Indulis Ronis

10.03.13

You may also like...

15 komentārs

  1. andris saka:

    Kad kugis grimst melu un necienas pludos,nav ko meklet taisnibas pie
    tiem kuriem udens smelas mute,it seviski ,ja vini vainigi
    pie sociala klimata katastrofas.

    PALDIES.

  2. Jēkabs saka:

    Hmm,tas nu gan ir jaunums ka Veiss ir bijis šausmonis. Kam ticēt?

  3. Eduards Lunis saka:

    Tikai ar tādiem, kā Indulis Ronis, atdzims Latvijā TAISNĪGUMS, TIESISKUMS,VALSTISKUMS!Bet lai padarītu šo procesu neatgriezinisku, aicinām-
    – 4. MAIJĀ, PL. 12-OS, RĪGĀ, PRETIM OKUPĀCIJAS MUZEJAM, NOTIKS-
    LATVIJAS GLĀBŠANAS SAPULCE!
    SAPULCES MĒRĶIS-NEVARDARBĪGA LATVIJAS VARAS MAIŅA.

  4. andris saka:

    Kapec slepkavnieki salikti tadas zinatnes ka vesture un fizika?
    PAPETIET LABI MUSU SENcU ZIMES,VAREJUMU UN MEROGU,TAD ATVERIET AcIS.
    JA SLEPKAVNIEKI UZLIEK VAKU,TAD ATTISTIBAI NAVES SODS.
    http://rassenia.info/index.php?q=http%3A%2F%2Fwww.peshera.org%2Fkhrono%2Fkhrono-15.html

    PALDIES.

  5. ss saka:

    I. Ronis raksta: “Tālāk jau pēc V.Veisa pavēles nogalināto civiliedzīvotāju – ebreju, čigānu, garā slimo, komunistu un padomju aktīvistu skaits sniedzas tūkstošos.”
    Jajauta, vai komunistu un padomju aktīvistu nogalinasana ir kas nosodams? Manuprat labs un teicams darbs tevzemes laba. Vai Ronis doma citadak?

    Talak Ronis raksta: ” Ka padomju okupācijas laikā V.Veisu savervēja par PSRS militāro izlūku – spiegu zinu no vairākiem avotiem.” Atgadinasu, ka Ronis ir apgalvojis (kartejo reizi pamatodams uz kadiem tikai vinam vienam zinamiem ” avotiem”), ka ari Herbertu Cukuru bija savervejusi PSRS.

  6. Jēkabs saka:

    Visvairāk mani tracina,ka kremļa lapeli “delfus” ir pārņēmuši latviski rakstoši krievu un kangaru komentētāji,kuri masveidā raksta slavinājums komunismam un leģionārus uzskata par fašistiem. Tāpāt tie liek gan pozitīvās, gan negatīvās atsauksmes komentāriem ar lielu pārsvaru sev par labu.

  7. kaspars saka:

    Principā informācija laba,bet saknes ir daudz dziļākas un nopietnākas.Par Veisu māc šaubas.

    Paldies!Kaspars

  8. Os saka:

    Judas=Juods=Velns=Okupants ikviens,tada ir so vardu nozime visa pasaule. Rasismu,nacionalismu,fasismu,nacizmu drikst parmest tad,ja es budams Letins iemaldijies krievija saktu stastit,ka gribu,lai tur ievero manas ipasas velmes un visi sak runat Latviski,ari par krievu tautas lidzekliem skola maca manus bernus man gribama valoda un punkts,savadak blausu,ka ir parkaptas Cilveka tiesibas. Mani tur noteikti sauktu par fasistu,naciki un vel Velns zina ka. Un tas butu pamatoti. Mana etniskaja vesturiskaja zeme,ir juridiski definejams,ka noziedziba pret Cilveci ar genocidu pret Latvju tautu un mani ir tas,ja kada minoritate sauc mani par nacistu,jo redz es negribu but vina vergs,mainit savu ierasto dzivi,laut krievzidam dzivot sava maja un nerunaju ar vinu vina kulturvaloda. Latvija ir tikai viena mazakumtautiba un ta ir Livu tauta,jo viniem nav citas etniskas izcelsmes zemes,ka Latvijas. Krievs,zids ir minoritates un vel launak okupanti parazitiskie,kuriem ir etniskas kulturvesturiskas zemes ar valstim,kur var izpausties uz velna parausanu. Ar ko ir secinams,ka Letinu atrodoties sava maja,ir noziegums saukt par naciki,rasistu vai fasistu,jo tie tak jus krievzidi esat,saskana ar starptautiski noteiktiem likumiem,un ikvienu sadu fuflagonu ir jasoda.

  9. Os saka:

    Un vel jo vairak,sadu meligu informacijas izplatitaju,ikvienu,kurs 16marta un citreiz,saucot Letinu,Latvietim atrodoties sava etniskaja zeme,tatad tiesiskaja saskana ar civilizeto tautu noteiktam normam Starptautiski,par fasistu,naciki,vai ka savadak,ir momentali jasauc pie Kriminalatbildibas ar sodu cietum ar velaku,pec soda izciesanas par genocida izdarijumu(Meginajums ir pabeigts noziegums) un mantas konfiskacijas,sadu personibu likumdosana pat nosaka deportet uz etnisko izcelsmes zemi ar valsti. Zidu uz Izraelu,jo ir viniem tagad sava valsts un krievu uz krieviju. Atgadinu,tada ir Starptautiska prakse un ari sis 4maija valsts likumdosana ne tikai to pielauj,bet pat nosaka. Un vel vajag pieprasit materialo kompensaciju par garigam ciesanam,lai maksa krievzidi un tas ir gan tiesiski,gan likumigi. 16.marta,kad genocida nozieguma atbalstitaji auros Musu zeme,slavinot un pieprasot genocidu pret LATVIETI un tautu,ir jasauc policija,lai genocida atbalstitaji tiktu apcietinati. Jo ikviens Legionars,pret kuru nav Tiesas sprieduma nav noziedznieks. Meslu cupinas,brauciet tacu uz izraelu un krieviju ,un nemokieties seit. Tur ir tak vienreizejas laimes valstis.

  10. citāts saka:

    Ketrīnas Todas—Beilijas citāts

    Ketrīna Toda—Beilija
    “Esmu redzējusi, kā cilvēkus salauzusi prasība sekot neievēlētu amatpersonu — mākoņos vai pie jūras — dotajām norādēm.”

    Ketrīna Toda—Beilija, ASV vēstniece Latvijā, par tiesiskuma un demokrātijas principiem valstī
    Vēstnieces runa “Kopīgo vērtību saglabāšana” LU, 2007.gada 16.oktobrī

  11. aizvien Latvijā aktuāla tēma saka:

    Kopīgo vērtību saglabāšana. ASV vēstnieces Ketrīnas Todas Beilijas runa LU, 2007.gada 16.oktobrī

    Labdien, dāmas un kungi! Paldies rektoram Auziņa kungam – apsveicu Jūs ar stāšanos šajā svarīgajā amatā. Man vienmēr ir liels prieks apmeklēt mācību iestādes un tikties ar studentiem. Esmu no lielas pedagogu ģimenes – esmu strādājusi par skolotāju, mana mamma bija skolotāja, manas māsas ir skolotājas, tāpat arī manu vecāku radinieki. Tieši tāpēc es ļoti augstu vērtēju jauniešus un jūsu lomu, pārstāvot nākamo savas valsts līderu paaudzi.

    Ciešā sadarbība, kas pastāv starp šo lielisko universitāti, mūsu vēstniecību un Amerikas Savienoto Valstu valdību, noteikti turpināsies.

    Latvijā izglītību vērtē ļoti augstu, un esmu dzirdējusi, ka Rīgā mācīties ierodas daudzi studenti no visas Latvijas. Dažiem no jums nokļūšanai mācību iestādē jāpārvar Rīgas noslogotā satiksme vai arī Rīgā jānokļūst ar vilcienu vai autobusu. Jūs tādējādi apliecināt savu apņemšanos iegūt izglītību. Saprotu, ka daudziem no jums studiju laikā ir arī pilnas slodzes darbs. Kā teica mans vectēvs: „Tava izglītība ir kaut kas tāds, ko neviens nekad neatņems.”

    Jaunieši ir jebkuras valsts nākotne, un ar to sparu, enerģiju un apņemšanos, ko redzu studentos Latvijā, šai valstij ir iespējama ļoti spoža nākotne. Taču šādas nākotnes nodrošināšana ne vienmēr ir viegla. Ir vajadzīga apņemšanās un aizrautība. Ir vajadzīgs tas pats, kas ik dienas liek jums ierasties uz studijām, tikai plašākā mērogā. Šodien es ar jums vēlos pārrunāt dažus nākotnes izaicinājumus, un vēlos aicināt jūs apsvērt, kā jūs varētu palīdzēt tos atrisināt. Esiet droši – šī nav lekcija, un jums neuzdos pārbaudes darbu.

    Esmu Latvijas Universitātes Lielajā aulā pēdējā gada laikā bijusi divas reizes. Tieši šeit prezidents Džordžs Bušs un ASV Augstākās tiesas tiesnesis Semjuels Elito ieradās, lai godinātu stiprās attiecības starp abām valstīm. Tuvojas Rīgas NATO sammita viena gada jubileja. Šī pasākuma ietvaros prezidents Bušs uzstājās šeit pagājušā gada 28.novembrī. Šī gada jūlijā tiesnesis Elito bija ieradies Latvijā, lai piedalītos mūsu organizētajā konferencē par ētiku un caurskatāmību tieslietu sistēmā.

    Viņi abi cildināja stiprās saites starp ASV un Latviju – saites, kas balstītas uz kopīgām vērtībām. Mēs bieži runājam par to, ka šīs attiecības veidojuši dažādi notikumi, piemēram:

    1. ASV neatzina padomju varas realizēto Latvijas okupāciju;

    2. Latvijas sadarbība ar ASV cīņā pret terorismu, īpaši – nodrošinot karavīru dalību misijās Irākā un Afganistānā;

    3. Abu valstu dalība NATO.

    Pēdējās dienās esam redzējuši jaunus notikumus, kas apliecina stiprās saites starp Latviju un Amerikas Savienotajām Valstīm. Pagājušajā nedēļā Saeima pagarināja termiņu Latvijas Nacionālo bruņoto spēku dalībai ISAF misijā Afganistānā – vissvarīgākajā NATO misijā – uz vēl vienu gadu. Esam priecīgi par Aliansei izrādīto uzticību. Premjerministra birojs ir informējis par premjera plāniem novembra sākumā doties uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Mēs gaidām šo vizīti, un esmu pārliecināta, ka premjerministru Vašingtonā uzņems ļoti sirsnīgi.

    Draudzība un ciešās saites starp abām valstīm turpināsies. Kā NATO dalībvalsts, Amerikas Savienotās Valstis paliks uzticīgas Latvijas neatkarībai un drošībai. Tas nemainīsies. Mūsu partnerattiecību pamatā ir uzticība vērtību kopumam, kas abām valstīm – un gan Amerikas, gan Latvijas tautai – ir vērtīgs un dārgs. Tā ir mūsu uzticība brīvībai, demokrātijai, indivīda tiesībām, kā arī godīguma pamatstandartiem.

    Stāvot šajā auditorijā pagājušā gada novembrī, prezidents Bušs atcerējās Latvijas grūto ceļu uz brīvību un to Baltijas valstu iedzīvotāju drosmi, kas 1989.gada augustā sadevās rokās, lai izveidotu Baltijas ceļu un tādējādi parādītu savu solidaritāti pret padomju represijām. Tas bija viens no ‘dziesmotās revolūcijas’ notikumiem, kurā piedalījās daudzi latvieši, pieprasot brīvību – tiesības, kas tiem pienākas.

    Tajā pašā runā prezidents Bušs Latviju izcēla kā paraugu citām postpadomju valstīm, kas cenšas īstenot pāreju uz brīvību un demokrātiju. Viņš darīja pareizi. Vairāk kā sešpadsmit gados, kas pagājuši kopš neatkarības atjaunošanas, Latvija piedzīvojusi apbrīnojamas pārmaiņas. Valsts realizētu kontroli nomainījusi tirgus ekonomika un brīva uzņēmējdarbība. Saeimas deputātus ievēl brīvās un godīgās vēlēšanās, būtiskus jautājumus risina referendumos. Izveidotas jaunas institūcijas, kuru uzdevums ir indivīda tiesību aizsardzība. Šī smagā darba rezultātā Latvija ieņēmusi tai pienākošos vietu Eiropā un transatlantiskajā sabiedrībā, 2004.gadā iestājoties Eiropas Savienībā un NATO. Studentiem ir pieejamas darba, studiju un ceļošanas iespējas, kas pat pirms pieciem gadiem šķita grūti iedomājamas.

    Tagad, tikai trīs gadus pēc iestāšanās ES un NATO, Latvija atrodas tās vēsturei būtiskā posmā. Kāds būs tās ceļš nākotnē? Vai Latvija saglabās mūsu kopīgās vērtības vai atteiksies no tām? Vai Latvija turpinās īstenot reformas un nostiprināt tiesiskas valsts principus, palielināt caurskatāmību un attīstīties kā brīva un demokrātiska valsts?

    Vai arī Latvija, jūtoties droša kā ES un NATO dalībvalsts, nolems, ka grūtais darbs jau padarīts, un ļaus valstij kļūt par rotaļu laukumu dažiem indivīdiem, kas lēmumus pieņem tā, lai ieguvēji būtu viņu draugi?

    Citiem vārdiem sakot – vai Latvija turpinās smago darbu, veidojot tādas institūcijas un tiesisko sistēmu, kas vajadzīgas Latvijas demokrātiskai un pārticīgai nākotnei, vai arī Latvija spers soli atpakaļ un sāks atgādināt tās valstis, kas nav uzsākušas plašu reformu īstenošanu? Amerikas Savienotās Valstis un partneri ES un NATO var palīdzēt, ja Latvija paliek uzticīga vērtībām, kas ir abu šo organizāciju pamats. Taču izvēle jāizdara Latvijas iedzīvotājiem. Iepriekšējās paaudzes maksāja bargu cenu, lai saglabātu sapni par Latvijas neatkarību. Šodienas paaudzei, īpaši jums, studentiem, jāizlemj, vai neatkarīgā Latvija attaisnos tās dibinātāju upurus.

    Esam redzējuši notikumus, kas šķiet pretrunā ar mūsu kopīgajām vērtībām. Piemēram, mēģinājumi tiesās ievietot tiesnešus, kas „zinās, kas jādara”, mēģinājumi manipulēt ar likumiem, kas nosaka drošības iestāžu darbību, lai pieļautu lielāku politisko iejaukšanos, publiskas kampaņas, kas diskreditē tiesības un likuma varu sargājošas institūcijas. Mums, partneriem, šīs stiprās vērtības veido mūsu valstu, valdību un tautu tuvo attiecību pamatu.

    Vērtību saglabāšana palīdz saglabāt stipras attiecības.

    Es ārkārtīgi cienu daudzus Latvijas iedzīvotājus, ar kuriem esmu tikusies, un esmu īpaši izbaudījusi jūsu kultūru, vēsturi un tradīcijas. Esmu izveidojusi stabilas attiecības, kuru pamats ir uzticība. Mēs šo draudzību vienmēr vērtēsim ļoti augstu. Šie cilvēki ir čakli un uzticīgi, un viņi vēlas, lai Latvija gūtu panākumus un lai tai veiktos. Taču esmu arī redzējusi, kā viņus ir salauzusi prasība sekot neievēlētu amatpersonu – mākoņos vai pie jūras – dotajām norādēm.

    Tiesiskas valsts principu attīstība Latvijā ir būtiska arī pasaules biznesa un investīciju kopienai. Esot ASV vēstnieces amatā, esmu aktīvi aicinājusi amerikāņu uzņēmumus izvērtēt Latviju kā potenciālu vietu uzņēmējdarbībai. Es viņiem stāstu par talantīgo un izglītoto darbaspēku, kā arī labvēlīgo uzņēmējdarbības klimatu. Es viņiem stāstu par aizrautīgajiem, talantīgajiem studentiem, ko satieku šai valstī, kā par Latvijas nākotnes potenciāla apliecinājumu.

    Taču investori vēlas zināt, ka viņu nauda ir drošībā, bet investīcijas – aizsargātas. Viņiem jāzina, ka viņi varēs iesaistīties uzņēmējdarbībā, un ka neviens neliks viņiem maksāt kukuļus vai ‘aizsardzības naudu’, ka viņu pieteikumus līgumu slēgšanai izskatīs, balstoties uz to priekšrocībām.

    Tāpat viņiem jābūt drošiem, ka, ja rastos strīds, viņi varētu paļauties uz godīgu lietas izskatīšanu tiesā. Potenciālus investorus piesaista valstis, kurās stingri ievēro tiesiskas valsts principus.

    Latvijas iedzīvotāji bieži man vaicā, ko ASV varētu darīt, lai palīdzētu atrisināt šīs problēmas Latvijā. Atbilde ir – ASV nevar tās atrisināt un to nedarīs. Lai arī es labprāt pastāstītu par kaut dažiem sadarbības projektiem, ko esam īstenojuši, lai nostiprinātu tiesiskas valsts principus un caurskatāmību, Amerikas Savienotās Valstis var piedāvāt palīdzību tikai kā draugs. Uz būtiskajiem jautājumiem par to, kādu ceļu Latvija izvēlēsies, jāizlemj Latvijas iedzīvotājiem pašiem, un viņiem tas jādara sevis labā.

    Amerikas Savienotās Valstis ir bijušas blakus Latvijai kā draugs, un tās ir piedāvājušas palīdzību, lai nostiprinātu tiesiskas valsts principus. Laikā, ko esmu pavadījusi vēstnieces amatā, esam strādājuši ar vairākiem projektiem, kuru mērķis ir bijis būtisku jautājumu risināšana Latvijā, kā arī dalīšanās mūsu kopīgajā pieredzē, stiprinot tiesiskas valsts principus.

    Esam dalījušies labākajā praksē attiecībā uz Rīgas brīvostu, esam snieguši palīdzību, lai veiktu pētījumu par ostu drošību divās citās lielās ostās. Esam nodrošinājuši apmācības iespējas tiesnešiem, policijas un KNAB darbiniekiem, lai palīdzētu organizētās noziedzības apkarošanā, cīnītos pret korupciju un terorisma finansēšanu.

    Esam cieši un efektīvi sadarbojušies ar valdību, regulatoriem, kā arī banku sektoru, lai mazinātu bažas, ka Latvijas bankas varētu izmantot noziedzīgiem mērķiem. Un šī gada jūlijā mēs uz divām dienām šajā telpā tikāmies ar mūsu Augstākās tiesas tiesnesi, kā arī izcilu jurisprudences profesoru grupu, lai pārrunātu ētikas un caurskatāmības problēmas tiesu sistēmā.

    Vēlos uzsvērt kaut ko, kas pārāk bieži paliek mediju pārstāvju neievērots. Visi šie pasākumi bija sadarbības rezultāts, un mēs strādājām kopā, lai sasniegtu mūsu kopīgos mērķus, kuru pamats savukārt bija mūsu kopīgās vērtības. Daudz no tā, ko Amerikas Savienotās Valstis ir piedāvājušas Latvijai, ir izrietējis no mūsu bieži grūtās pieredzes.

    Vēlos, lai jūs zinātu, ka amerikāņi nav perfekti šajās jomās. To atzīstu arī es, un to zinām mēs paši. Skandāli un korupcija pat pārāk bieži ir mūsu politiskās dzīves daļa. Taču neviena valdība, ko veido cilvēki, nekad nebūs perfekta.

    Tas, ko esam iemācījušies Amerikas Savienotajās Valstīs, ir tas, ka ir vajadzīga brīva un aktīva prese, spēcīgas un neatkarīgas tiesībsargājošās iestādes, uzticama tiesu sistēma, kas brīva no iejaukšanās, likumdevējvara, kas spēj nodrošināt efektīvu kontroli, un, vissvarīgākais, informēti un aktīvi iedzīvotāji.

    Visas šīs institūcijas un grupas ir ļoti būtiskas, lai nodrošinātu aktīvas un veselīgas demokrātijas attīstību un izaugsmi. Taču tieši pēdējais – informēti un aktīvi iedzīvotāji – ir vissvarīgākais, jo tieši cilvēkiem ir vienmēr modri jāvēro viņu ievēlēto amatpersonu darbības, lai viņi varētu būt gatavi, kā prezidents Tomass Džefersons savulaik rakstīja, zvanīt „trauksmes zvanu naktī” demokrātijas apdraudējuma gadījumā.

    Savā otrajā inaugurācijas runā 2005.gada 20.janvārī prezidents Bušs teica, ka „ASV politika ir meklēt un atbalstīt demokrātisku kustību un institūciju attīstību katrā valstī un kultūrā, un mūsu galamērķis ir tirānijas izbeigšana šajā pasaulē.” Tieši tāpēc šeit esam bijuši tik aktīvi partneri. Latvijas iedzīvotāji zina, ko nozīmē dzīvot tirānijā, un viņi nepiekāpās, pieprasot brīvību.

    Prezidents arī pieminēja būtisku patiesību, kas saistīta ar demokrātiju – ka tai jābūt cilvēku izdarītai izvēlei. „Brīvība,” viņš teica, „pēc būtības ir kaut kas tāds, kas ir jāizvēlas un ko jāaizstāv pilsoņiem; to jāuztur likuma varai un minoritāšu aizsardzībai.”

    Tā jāizvēlas un to jāaizstāv pilsoņiem. Šis atgādinājums ir būtisks. Kā jau teicu, ļoti bieži Latvijas iedzīvotāji man vaicā, ko Amerikas Savienotās Valstis var darīt, lai atrisinātu problēmas, ar kurām viņi saskaras Latvijā. Taču mēs varam darboties tikai savu interešu aizstāvībai. Galu galā, Latvijas iedzīvotājiem ir jāaizsargā tas, kam viņi tic, kā arī tās vērtības un principus, kas viņiem svarīgas.

    ASV Konstitūcija sākas ar vienkāršiem vārdiem: „Mēs, Savienoto Valstu tauta.” Latvijas Republikas Satversmē teikts, ka „Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai.” Draugi – rakstītas katra savā okeāna pusē un ar 130 gadu starpību, abu mūsu valstu konstitūcijas atsaucas uz to vienu un to pašu pamatprincipu – ka vara pieder tautai, un valdība darbojas tautas interesēs.

    Taču demokrātija ir divvirzienu process. Tā ir valdības sistēma, kuras ietvaros tautai ir daudz tiesību un daudz brīvības, taču nepieciešama arī aktīva iedzīvotāju iesaistīšanās. Pie Nacionālā arhīva ēkas ASV, kur glabājas Neatkarības Deklarācija un Amerikas Savienoto Valstu konstitūcija, ir statuja. Tā atgādina mums, ka „Mūžīga modrība ir brīvības cena.”

    Tas Latvijas iedzīvotājiem ir labi zināms. Pirms astoņpadsmit gadiem Baltijas ceļa laikā un pirms sešpadsmit gadiem barikāžu laikā, Latvijas iedzīvotāji bija drosmīgi un nepiekāpās, lai pieprasītu sev brīvību un tiesības, kas viņiem pienākas.

    Viņi darīja to, pazīstot globālo lielvaru, kas atkal un atkal bija apliecinājusi vēlmi – nepieciešamības gadījumā izmantojot vardarbību – apspiest centienus aizsargāt brīvību. Nebūtu pārspīlēti teikt, ka Latvijas iedzīvotāji riskēja ar dzīvību, aizsargājot brīvību, tādējādi mainot vēstures gaitu.

    Neapšaubāmi, ka situācija šodien būtiski atšķiras no padomju varas laikiem. Taču mani pārsteidz, ka situācijā, kad Latvijas brīvību apdraudošā vara ir daudz vājāka, Latvijas iedzīvotāji, šķiet, nevēlas tai pretoties.

    Varbūt Latvijas iedzīvotājus apmierina dalība Eiropas Savienībā un NATO. Varbūt šīs problēmas nešķiet tik nopietnas. Varbūt jums šķiet, ka tas neatstās iespaidu uz jūsu ekonomisko labklājību. Lēmums jāpieņem tikai Latvijai.

    Taču negaidiet, ka kādu var uztraukt situācija Latvijā, vai ka tā kādu interesēs vairāk nekā Latvijas iedzīvotājus. Kā teicis prezidents Bušs, mēs atbalstīsim tos, kas aizstāv brīvību. Mēs nerīkosimies citu vietā tad, ja viņiem pašiem ir rīcības brīvība to darīt. Tas ir kaut kas tāds, kas jums jāizdara savā labā.

    Vēlos, lai jūs zinātu – es to visu saku tāpēc, ka mēs ticam draudzībai un labajām attiecībām starp Amerikas Savienotajām Valstīm un Latviju, un mēs visi zinām, ka draugiem reizēm ir vienam ar otru jārunā godīgi un atklāti. Es paredzu, ka daudz kas no manis teiktā izraisīs gan diskusijas, gan pretrunas. Taču draudzība visvairāk ir vajadzīga tieši grūtību brīžos.

    Amerikas Savienotās Valstis aizstāv demokrātiju un vērtības. Mēs par to runājam, mēs tiekamies gan ar politiķiem, gan ar pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem. Mēs runājam, ja mums ir problēmas un ja mūs kaut kas uztrauc. Citas valstis savukārt runā par ASV politiku. Šī ir globāla pasaule – visi runā cits par citu.

    ASV Valsts sekretāre Kondolīza Raisa ir aicinājusi mūs, ASV vēstniekus, vienkārši nevērot notikumus, bet gan palīdzēt tos veidot tā, lai nostiprinātu brīvību. Mēs to dēvējam par pārejas diplomātiju. Sekretāre Raisa to definējusi kā „darbu ar mūsu daudzajiem partneriem visā pasaulē, lai izveidotu un nostiprinātu demokrātiskas, labi pārvaldītas valstis, kas atbildēs uz tautas vajadzībām un izturēsies atbildīgi starptautiskās sistēmas ietvaros.” Viņa piebilda, ka „mēs vēlamies izmantot Amerikas diplomātisko varu, lai ārvalstu iedzīvotājiem palīdzētu dzīvot labāk viņu pašu dzīves, veidot savu tautu, un pārveidot savu nākotni.”

    Paldies studentiem un jauniešiem, kas šodien atnākuši. Paldies arī pārējiem klausītājiem. Es ceru, ka esmu devusi jums vielu pārdomām, un ka katrs no jums atradīs veidu, kā sniegt ieguldījumu mūsu partnerattiecībās, kas balstītas uz kopējām vērtībām; kā veidot savu tautu, un kā pārveidot savu nākotni. Saites starp Latviju un Savienotajām Valstīm nostiprināsies, pateicoties jūsu aktīvai darbībai. Tā tiešām ir nepieciešama.

    Mana alma mater ir Frenklinas koledža Frenklinā, Indianā. Tā atrodas tūkstošiem jūdžu attālumā, taču ir kāda koledžas tradīcija, kas šodien būtu ļoti piemērota. Izlaiduma ceremonijas beigās absolventi soļo cauri arkai. Virs tās ir mūsu koledžas moto: „Kur iespējas, tur atbildība.” Tas pats attiecas uz jebkuru demokrātiju. Ieņemot vietu Latvijas nākotnē, atcerieties, ka ar jums dotajām iespējām saistīta atbildība.

    1863. gadā sakot uzrunu Getisbergā, ASV sešpadsmitais prezidents Abrahams Linkolns stāstīja par ASV pilsoņu kara izaicinājumiem un draudiem ‘demokrātijas eksperimentam’, ko radījām 1776.gadā. Viņš uzrunu beidza uz cerīgas nots, sakot, ka „tautas valdība no tautas un tautai uz šīs zemes neiznīks.” Šī frāze apkopo vērtības, kas ir mūsu draudzības pamats.

    Vēlos beigt uzrunu ar tādu pašu vēstījumu. Valdība eksistē, lai kalpotu tautai – visai tautai, nevis tikai tās daļai. Taču tautai, it īpaši jums, jauniešiem, priekšā ir aizraujoša nākotne. Iesaistieties, esiet aktīvi valdībā, un turpiniet brīvas un demokrātiskas valsts uzsākto darbu.

    Paldies un visu labu!

  12. Studente saka:

    Prof. Aivars Stranga ir viens no izcilākajiem LU VFF profesoriem un ļoti jauks cilvēks. Katru reizi ar prieku eju uz viņa lekcijām un semināriem.

    Admins
    Pilnīgi pareizi, kad tiek notverts slepkava un aptaujāti viņa kaimiņi, tad atbildes skan:”Viņš bija tik jauks un izpalīdzīgs cilvēks…, kas to būtu gaidījis no viņa.”
    Aivars Stranga ir noziedznieks, un kā tāds arī tiks tiesāts ! Sods- ASM

  13. Miervaldis saka:

    Admin – tieši tāpat kā tu esi uzrakstijis, Latvieši izturas pret krieviem!Tie nokodētie Latvieši.Vai tiešām Latvieši nesaprot, ka viņi blakus dzīvo nolādēti ieklīdeņi kuri vēlas katra Latvieša nāvi?

  14. par labu Latviju saka:

    1961.gadā lietu pret G.Astru safabricēja Voldemārs Fridrih Gothards

    http://www.archiv.org.lv/astra/foto/23/L _F1986_A1_L_43960_2s_P194.jpg

    http://lv.wikipedia.org/wiki/Voldem%C4%8 1rs_Fridrihs_Gothards

    Bet re ar ko šodien nodarbojas G.Astras bende

    http://www.tvnet.lv/zinas/kriminalzinas/ 446623-kaimini_piecus_gadus_dala_visu_ko _vien_var_sadalit

    http://www.tvnet.lv/online_tv/25550-v_je lgavje_sosjedi_possorilis_izza_dorogi

    Video un komentāri

  15. Vilibaldis Lachpleesis saka:

    Pilnigas mulkibas, prof. Stranga ir parak mierigs un labsirdigs, lai kadu vel sleplavotu
    Autors kaut kaadu tuftu dzen, Katru vestures pasniedzeju bez maz vai pieminejis, laikam personiga rakstura nesaskanjas

    Admins
    Tu laikam gribi, lai viņš pats stāsta par saviem noziegumiem ?
    Nelieši visi ir laipni.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *