Laimonis Purs. Patiesība un meli

Zaļš, tautastribunals.euLaimonis Purs(Strazdiņš)

LRTT pasts

Patiesība un meli

Tā saukto „čekas maisu” atvēršanu nobloķēja Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga 2006. gada 1. novembrī, trešo reizi neparakstot Saeimas pieņemto likumu.

Gadi gāja un aizgāja, pietuvojās 2014. gads un jūnijā tos varētu atvērt, bet pašreizējās Saeimas Nacionālās drošības komisija – drošs paliek drošs – jau 2013 gadā pirms Ziemassvētkiem pieņēma lēmumu maisus neatvērt vēl 30 gadus, dokumentu parakstījis komisijas priekšsēdētājs, bijušais valsts prezidents Valdis Zatlers (RF): „Lēmums par termiņa pagarinājumu ir nepieciešamas, lai aizsargātu valsts drošību un demokrātisko valsts iekārtu.”

Seno romiešu rakstos atradīsim atziņu, ka visnekrietnākie meli – noklusēšana. Tieši tā izrīkojās VVF, viņas paraugam seko V.Z. Tomēr cerību izgaismot maisus iededz nopietnā un skaitliski kuplā nemierošanās par padomju dzīves slepenās ikdienas noklusējumu. Būdams tieslietu ministrs Jānis Bordāns publiskā runā brīdināja: „Kamēr netiks noslēgti rēķini ar pagātni, tikmēr nevarēsim pilnvērtīgi skatīties nākotnē. Saskaņa, sadraudzība, sabiedrības attīstība nav iespējama uz melu pamata.” (LA, 18.12.13.). Latvijas TV1 „Sastrēgumstundā” (18.12.13.) 90 proc. nobalsoja par maisu atvēršanu, 10 proc. pret, tātad, ja maisus neatvērs un „Saskaņas centrs” („SC”) saglabās nostāju par maisu atvēršanu, tad ”SC” ilgu tramvajs ar latviešu palīdzību iebrauks mākamajā Saeimā ar skaitlisko vairākumu, vismaz 51 deputāts no simta.

Kā saprast lēmumā ierakstīto apgalvojumu par neatvērtiem maisiem kā demokrātiskās iekārtas sargiem? Jo mazāk zini, jo lielāka demokrātija, tātad valsti vadīt jāuztic pusanalfabētiem!

Latvija ir vienīgā Austrumeiropā, kura joprojām slēpj VDK arhīvu, ierobežo tā vēsturisko pētniecību.

V.Z. parakstītais apgalvojums, ka „termiņa pagarinājums ir nepieciešams, lai aizsargātu valsts drošību” arī ir tukšs apgalvojums. 2006. gadā, kad biju publicējis abas atmiņu grāmatas Aizejot atskaties, kā pirmais lasītājs ar mani kontaktējās ASV pilsonis Arturs Pormals, drosminieks, kas slepus izveda uz Rietumiem 1971. gadā Ed. Berklava uzrakstīto un 17 Latvijas komunistu parakstītu vēstuli. Arturs Pormals meklēja kādu slepkavu, nosauca vārdu un uzvārdu. Diviem man pazīstamiem bija tāds uzvārds, tikai ne gluži neticamā biogrāfija:

vācu okupācijas gados kā SD virsnieks šis nelietis pabijis V. Arāja slepkavnieciskajā komandā, pēc kara padomju drošības dienests viņu iefiltrējis nacionālo partizānu grupā, tur ar šāvienu pakausī nogalinājis Paulu Pormali, Artura vecāko brāli, un vēl pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados šis slepkava kā čekists dienējis „Stūra mājā”, līdz mīklaini pazudis.

A. Bērziņš, V. Vīķe- Freiberga, V. Zatlers. G. Ulmanis. LRTT, H-86, Saeima, Latvija, DP,

Mūsu saruna ieilga.

Foto: Lai dies dod šiem kropļiem veselību pašiem aiziet līdz karātavam. Šie deģenerāti ir veikuši drausmīgāko genocīdu miera laikā pret paša tautu. Nāvessods šiem bendēm pienākas pēc visiem starptautiskiem Likumiem.

Atcerējāmies, kā, tuvojoties Padomju Savienības sabrukuma beigu cēlienam, ieplaisāja arī „Stūra mājas” pamati. Čekas maisus no Rīgas sāka pārvietot uz Saratovu. Par slepeno materiālu aizvešanu atbildīgais čekas arhivārs tikās ar Rietumu pārstāvi Viļakā, iedeva Rīgas un rajonu VDK slepenās telefona grāmatas oriģinālu – vārdi, uzvārdi, adreses… Pārtulkota latviski, tā 90. sākumā publicēta un kļuva pieejama visiem. Bija noticis vēl lielāks „darījums”: pārceļoties uz dzīvi pie Vidusjūras, par apaļu summu kādas valsts specdienestam pārdotas maisu dokumentu kopijas. Bet mēs 20 gadus slēpjam un gribam slēpt vēl 30 gadus!

– Esmu iekopējis arī savā, – un Pormals uzlika plaukstu uz galda noliktajam klēpjdatoram.

Pasmaidīju un itin kā sev vaicāju: – Kad mēs atvērsim?

Viņš neatbildēja, paņēma savu grāmatu, izdarīja ierakstu un pasniedz man::

„Tev ir jāvar, Tu varēsi, Tev ir jāuzvar.” .

Tāsdienas mudinošais vēlējums neļauj man mūža 92. gadskārtā klusēt, liek atgriezties laikmetā, kad no rīta līdz vakaram un arī naktīs nepārtraukti klaigāja par zemeslodes vienā sestdaļā uzcelto sociālismu, solīja drīzumā komunisma paradīzi, bet ikdiena… ikdiena bija nepārtraukta masveida izspiedze, kas nekautrējās piecgadīgu jaunuli izprašņāt, vai Ziemassvētku vecītis bijis un atnesis dāvanas. Čekas slepenie ziņotāji bija toreizējās dzīves neatņemama sastāvdaļa, tā teikt, mūsu maize ar garozu. Vēsturnieka Orlando Faidžīsa apjomīgajā grāmatā Čukstētāji par privāto dzīvi Staļina Krievijā lasītāji gūst vispusīgu ieskatu padomju režīma ikdienā, kad „tikpat kā jebkuru pilsoni, lai cik krietns viņš būtu normālos apstākļos, NKVD spiediens ir spējis padarīt par ziņotāju.” To apliecināja pat anekdotes: – Dzird, atvieglos laulības šķiršanu. Atbilde: – Ko vēl var atvieglot, ja sievai, kam vīrs apnicis, jāaiziet līdz čekai noziņot, ka vīrs ir politisks ienaidnieks. Dzejnieks un populārā literatūras žurnāla Novij mir atbildīgais redaktors Aleksandrs Tvardovskis jaunībā, ieticis komjaunatnes nomenklatūrā, nepalīdz tēvam un jaunākam brālim, kas atnākuši bada dzīti izlūgties maizes riecienu, bet telefoniski informē miliciju, kur tēvs pārgulēs nakti, lai var arestēt. Jaunākais brālis Ivans Tvardovskis 1988. gadā publicē atmiņas Pārdzīvotā lappuses, neslēpj slavenā vecākā brāļa tik melno traipu. Padomju rakstnieku, Staļina dēvēto „dvēseļu inženieru” izdarības jo plaši atklāj PSRS ideoloģiskais sagrāvējs Aleksandrs Jakovļevs grāmatā Krēsla.

Ir pienācis brīdis arī mums, Latvijā, ieskatīties pagātnes morālajā netīrībā, nevis atļauties patiesību nosaukt par apmelošanu, bet melus iegrozīt goda krēslā.

Dzejnieka Ojāra Vācieša dzīvesbiedre dzejniece Ludmila Azarova intervijā Vijai Beinertei iesaukusies: „Savukārt bijušā čekista Laimoņa Pura „atklāsme” vispār ir ārpus veselā saprāta!” (LA,17.09.2008.) Biju atļāvies atmiņu otrā grāmatā Aizejot atskaties vērtēt O. Vācieti ne vien kā dzejnieku, bet arī viņa darbošanos slepenos uzdevumos: 1965. gada aprīlī personīgi iepazinis no Anglijas iebraukušo rakstnieku Gunti Zariņu, dzejnieks kopā ar VDK virsnieku, arī vadošu kultūras darbinieku, Jevgeņiju Vanagu dodas uz Angliju atbildes vizītē, 9. septembrī G. Zariņam, lai piespiestu sadarbībai ar VDK, parāda tik kompromitējošus materiālus no rakstnieka viesošanās Rīgā, ka 10. septembrī Guntis Zariņš izdara pašnāvību.

Par šīs patiesības publikāciju L. Azarovai esmu „bijušais čekists”.

Mans brīnumaini garais mūžs dod iespēju pasacīt patiesību. Cik jau ir mirušo, kas vairs nevar sevi aizstāvēt? Un cik būs pēc 30 gadiem dzīvo, kam vispār šie maisi interesēs?

Man bija 7 gadi, kad nomira tēvs. Pat iedomāties nespēju, ka 23 gadu vecumā ģimenē ienāk patēvs, mātei taču jau 50 gadi, mūžs aizvadīts vienatnībā. Pirmajā tikšanās vakarā patēvs izstāstīja:

Igaunis Osvalds Kelmans. 1. pasaules kara laikā aizklīdis Krievijā, izmācījies par šoferi, apprecējies, sācies 2. pasaules karš, viņa komandēto transporta vienību vācieši aplenkuši, gūsts, kā baltietis palaists uz dzimteni Igauniju, pēc daudziem prombūtnes gadiem Tallinā tikšanās ar māti, radiem. Padomju karaspēkam tuvojoties Tallinai, māte un māsas ģimene nolemj bēgt, viņš pievienojies, motorlaiva laimīgi sasniegusi zviedru zemi. Osvalds Kelmans norīkots darbā kūdras purvā. PSRS pārstāvju aicināts, nolemj atgriezties Padomju Savienībā, soda bataljons, filtrācijas nometne, taču karš jau beidzies, izmitināti Jelgavas rajonā, viensētās, viņš nokļuvis Lielvircavas pagasta Akotos, tur mana māte, rīdziniece, toruden palīdzēja vecaimātei un jaunākai māsai saimniekot

Lūk, liktenīga sakritība, un tā igaunis Osvalds Kelmans sēž mūsu dzīvoklī Lāčplēša ielā 75!

Nepatikai pret pēkšņi uzradušos patēvu pievienojās aizdomas. Ticis kara laikā Zviedrijā, viņš atgriežas bada un staļiniskā terora zemē, pie tam nevis dzimtajā Igaunijā vai Krievijā pie ģimenes! Ģimene esot pazudusi, tātad miruši. Tiek kārtota pases saņemšana, sekos oficiāla laulības reģistrācija.

No Tallinā dzīvojošās Kelmana māsīcas pirmā vēstule, adresēta Lāčplēša ielā 75, nokļūst manās rokās. Igaunisko tekstu nesaprotu, bet klāt pievienota zīmīte krievu valodā: mamma un divi zēni nepacietīgi gaida tēva atgriešanos…

Divsievība Padomju Savienībā aizliegta ar likumu! Mani iebildumi netiek ņemti vērā. Toties pret mani sākas dīvaini starpgadījumi. 1948. gada martā izsauc uz kara komisariātu, kur ar mani iepazīstas divi drošības dienesta virsnieki – Bronņikovs un Kolosencevs. Ap mani un pret mani notiekošo esmu izpratis, gaidu izšķirošo pārbaudi, un tā notiek septembrī; dzīvoklī esmu viens, kad īsi pirms pusnakts noskan ārdurvju zvans un… ienāk karagadu sirdsdraugs, Jelgavas teātra vijolnieks Valis (Vilis) Lūsis, esot izbēdzis no ieslodzījuma, vajag personu apliecinošu dokumentu… Dzīves teātrī bija sasniegta kulminācija, centos neizkrist no man uzspiestās lomas…

Hruščova atkušņa gados uzzināju, ka notikusi apspriede, kurā nolemts mani apcietināt kā vācu armijas abvēra spiegu-rezidentu, bet kāds no Maskavas atbraucis priekšnieks kategoriski noraidījis Rīgas čekistu nodomu…

Neatkarīgā Latvijā cerēju čekas maisos atrast gan Kelmana ziņoto, vēl citus, uzzināt kaut ko vairāk par aizvadītā pusgadsimta izdarībām. Neesmu vienīgais, kas meklē atbildi tālaika norisēm, to meklē dzīvi palikušie vajātie, to meklē arī dažs labs slepenais ziņotājs, kam par tādu bijis jākļūst nejaušas sakritība dēļ.

Padomju dzīves izspiedzes amorālā netīrumu kaudze ir tik apjomīga, ka to nekad visu nenotīrīs, tomēr vismaz jāpatīra pašlaik pieejamais, saglabātais. Pat rūgta patiesība sargā valsts drošību un demokrātiju, bet melos – īpaši saldos noklusēšanas melos – velti meklēt glābiņu. To apliecina aizvadītajos 20 gados Latvijas ierindošanās Eiropas atpalicējos, to pierādīs nākamie 30 gadi. Slēpt pagātnes amorālos darījumus ir divtik amorāli.

2014. gada 10. janvāris                                 Laimonis Purs

=====================================================

Sveicināts, Linard!

Brīva rīcība, ja kaut ko var izmantot.

Ar sveicienu no arktiskās Zaubes – Laimonis Purs.

13. janvārī rakstu nosūtīju Latvijas Avīzei. Nedrukāja. Apsaukāšanos publicēja, manu skaidrojošo atbildi – nē.

==========================================

V.Krustiņš, LA, Saeima, Diena,, LRTT, H-86.Kāpēc lai Latvijas Avīze publicēu Tavu rakstu, Laimon, ja esi uzkāpis pašai nodevības čūskai uz galvas. LA “fīrers” Krustiņš taču ir Kompartijas biedrs un pie tam ne parasts, bet gan ar militāro pakāpi.

Voldemās Krustiņš 1968.g. kā ieradās ČehoslovākijāPadomju speciālo polit-vienību(poļitruks-čekists) kapteinis, lai apspiestu čehoslovāku pretošanās kustību. Tā nebija vienkārša pastaiga pa Prāgas ielām.

Čehoslovākijā tika likvidēti šī “dumpja” organizētāji.

Viņus nešāva parastie zaldātiņi, bet gan “poļitruki”- čekisti. Voldemāra Krustiņa rokas ir aptraipītas ar nevainīgu cilvēku asinīm.

Viņš ir apkaunojis latviešu tautu cilvēces un Dieva priekšā. Un Tu, Laimon, iedomājies, ka šīs izdzimtenis vēlēsies publicēt tavu rakstu, kurā prasi “izgaismot” čekas arhīvus… . Tas taču nozīmētu viņa galu.

Voldemārs Krustiņš ir jāizdod čehiem un slovākiem tiesāšanai. To prasa TIESISKUMS un starptautiskie Likumi.

Noziegumiem pret cilvēci nav noilguma!

Šeit ir nepārprotami pasacīts, kas pienākās godmaņiem, borovkoviem, krustiņiem un pārējiem komunistiskajiem(čekistiem) noziedzniekiem: http://www.youtube.com/watch?v=UjemzKDs8BA

Katram jāsaņem to, ko viņš pelnījis. Visi komunisti ir sodāmi bez izņēmuma un viņi arī reiz tiks sodīti. Novēlēsim viņiem veselību, lai viņi varētu paši aizvilkties uz karātavām.

Nākošie raksti šajā i- vietnē būs pakārtoti šai tēmai, jo čekas izdzimteņi, ar Borovkovu priekšgalā, ir palikuši tramīgi pirms ASM.

Nežēlo, latviet, laiku, noklausies šo pēckara dižāko latviešu rakstnieku: http://www.youtube.com/watch?v=Ay1-pco0aoU

L. Grantiņš     25.01.14.

8 Komentāri “Laimonis Purs. Patiesība un meli”

  1. ANDRIS 7 says:

    VISU LABU DIENU!
    Saksu ar Spaniju.Spanija 1936 gads,socialistu vadita republika,lidziga
    musu P.cakstes politikai,iznicibas varda uz “laimi”.No Latvijas brauc
    120 brivpratigo,visi vini ir parliecinati trockisti,kuru merkis iekarot
    pasauli,iznicinat balto rasi,ar Zani Grivu prieksgala.Briva Latvija,tad
    un tagad,tads lobisma sindroms.Livi izredzeta tauta.Satans bija kroplis,
    tapec vinam vajadzeja antikristu,kurs pilditu vina rikojumus uz zemes,un
    tie ir judas.Ja PSRS bija komunisti,tad rietumos bija masoni,kur sodien
    ir tikai masoni,kuri ari ir Latvijas bijusie komunisti.Var redzet
    ietekmes mantojumu,ietekmes armiju,vecos sakarus,slepenibu.Visi masoni
    ir pederasti 100%,un visi katolu macitaji ir pederasti,ari masoni,ka
    pederastisma obligatums,kur pavests,to zinadams XI gs izdod celebatu.
    Kisindzers,masons un pederasts,kurs ir padomju spiegs,ko atklaj 1974
    gada,sodien ir labos draugos ar Primakovu,PSRS arejas izlukosanas
    vaditaju,kuri ari atrod tadu debiliki,ka Putinu un iecel vaditajos,kuram
    nav personigas dzives,bet pavelu reglaments.Maisi slepj sakaru,un
    slepenibas sajutu.

    VELAK VEL/TENcINU

  2. Os says:

    Tur jau ta lieta-ka Totalitaro Rezimu Latvijas teritorijas neviens nav atcelis un to nevar izdarit izrakstot paris Dekretu ar Totalitara Rezima darboniem,ka Dekreti par Neatkarigas Latvijas Valsts Iekartas “Atjaunosanu”-1990.g.4.maijs un 1991.g.21.augusts,bet vienlaicigi saglabajot LPSR un PSRS Drosibas Dienestu-par Vagaru. Maskava,Kremlis nav atcelis Totalitaro Rezimu Latvija un ja kads Speks to tagad meginatu izdarit-ienemot SAB ar DP ekas,tad Krievu armija seit butu jau pec stundas sobrid,ar pamatojumu “Likumigu”-ka palidzam nodrosinat Konstitucionalo darbibu Latvija,likumigi ieveletas “Demokratiskas” Valdibas un galvenais-Iekartas saglabasanai. Lidzigi,ka sodien notiek Ukraina un dies dod,netikt nekad viniem ES,jo tas slavu bars,sie protokrievi Mus vienkarsi iznicinas fiziski ar vinu “Demokratiju”. Lai vini maksimali nogalina viens otru un iet uzbrukuma Maskavai,dod Dievs-Jani,Cilvekdievs.

  3. 26.01.2014. says:

    Krievijā tuvojas 2014.gada Ziemas olimpiāde. Vai runāsim tikai par olimpiādi? Ir jau arī bēdīgā Soču vēsture, viss olimpiskais ciemats un trase ir būvēta uz iznīcināto pamatiedzīvotāju kauliem. Tādas tās lietas.

  4. ANDRIS 7 says:

    Atbilde Osim
    Mums meloja.Tiem,kas mums meloja,ari meloja u.t.t.Musu uzdevums
    noskaidrot melu sakumu,lai mums nebutu jamelo.Intensivakais melu
    periods,pedejie 400 gadi.Kadu vesturi macisim,tadu cilveku veidosim.
    Ja latviesi zinatu,ko vini apsarga.
    http://antisionizm.info/Lenin–palach-Russkogo-Naroda-i-obichniy-pederast-364.html
    Zans Mari le Pens,EU ir trakokrekls,tautu cietums,kolonija globalistiem.
    Mums vel 400 gadu agrak nebija verdzibas,briva radosa un veidojosa
    attistiba,personibas saglabasana,prieks par savu darbu,harmonija ar visu
    un visur,dzive bez meliem,visa pamats milestibai un stipriem berniem.
    Un tad sakas Romanovu melu serga,Peteris I,dzimtbusana,verdziba,kari un
    revolucijas,judu demokratijas,brivibas,republikas,socialisms,visi par
    vienu un viens par visiem,skaudiba,miesaskare,nauda,bagatiba.Visa EU
    ir lielu melu fasade vergiem,jo morale nekad nenoveco,vienigi maina
    maskesanas krasu un formu.
    http://ruspravda.info/Ad-pod-nazvaniem-Evropa-3169.html
    Labak antikoloniala cina,iespejams kadu laiku ,no abam pusem,kas saglaba
    svabadu garu.
    http://pandoraopen.ru/2014-01-23/u-tex-kto-prochital-soglashenie-ukrainy-s-es-volosy-stanovilis-dybom/

    TENcINU.

  5. Roberts Milbergs says:

    Kā lēma patiesībā par LTF ēku 24.01.2014

    Temats: Ir atsaucama kļūda – patiesībā netika pieņemts lēmums LTF muzeja ēkas un dāvinājumu, to lemsbiedru sapulce pēc 2 nedēļām
    Datums: Sat, 25 Jan 2014 00:09:15 +0200
    No: Ivars Redisons
    Kam:
    Cc: , ,

    Labdien, god. redakcija !

    24.janvāra vakarpusē ir izplatīta nepareiza ziņa, ka biedrība “Tautas frontes muzeja sabiedriskā padome” esot biedru kopsapulcē pieņemusi lēmumu dāvināt LTF muzeja ēku un ekspozīciju Vēstures muuzejam.
    Biedrības sapulces TĀDA LĒMUMA NAV !

    Ir jāievēro “Biedrību un nodbinājumu likuma” prasības.Sanākušo biedru sapulce 21.01.2014. nebija lemttiesīga, jo tā nebija izziņota 14 dienas iepriekš, kā arī un nebija vadības institūcijas (biedrības Padomes) lēmuma sasaukt biedru sapulci 24.01.2014., ar darba kārtību – dāvinājums.

    Sanāksmē notika sekojošais:

    Klātesošiem informāciju sniedza KM Muzeju nodaļas vadītājs Jānis Garjāns, izklastot dažādām niansēm variantā, ja Tautas frontes muzeju pārņem un pievieno nacionālajam Vēstures muzejam, un iespējas variantā, ja Tautas frontes muzejs paliek patstāvīgs kā līdz šim.

    Aprēķini un dokumenti iepazīties netika izsniegti.Konstatējot, ka nav ievērots Biedrību likums un sapulce nav lemttiesīga, sanākušie pārrunāja, kā sagatavot biedru sapulci pēc dvām nedēļam.J.Škapars, J.Dinevčs kritiski izteicās par lēmuma projektu, kas tika izdalīts sapulces dienā, raksturojot to kā nekonkrētu, izteica vēlmi, ka vajag redzētu prokejtu tekjstus, kā varētu izskatīties līgumi, kā tajos tiks paredzēts nodrošināt LTF muzeja ekspozīciju un ēku pret nejaušībām. Ir jānovērš bažas, ka īpašums varētu tikt pārdots.

    S.Ēlerte atzina, ka nevar pieņemt biedru sapulce lēmumu, jo nav ievērots likums, tāpēc biedru sapulce ir sasaucama vēlāk, izziņojot divas nedēļas iepriekš, bet līdz tam sagatavojot konkrētos dokumentus.

    Biedrībā ir sekojoša struktūra-
    biedru kopsapulce ~ 18 biedri
    vadības institucija biedrības Padome (7 cilveki), kas atskaitās biedru sapulcei
    valde, kas pakļauta biedrības Padomei (2 cilvēki).

    S.Ēlerete piedāvāja pieņemt t.s. Zālamana lēmumu.
    Biedru sapulce nevar lemt. Taču, lai nebūtu jāizklīst bez nekāda rezultāta, varētu notikt citas struktūras sēde – biedrības vadības institūcijas Padomes sēde, kurā ir 7 dalībnieku. Tie visi ir ieradušies, bez atkārotas izziņošanas biedrības vadība varētu lemt uzreiz, pieņemt kā starplēmumu aicināt Kultūras ministriju izstrādāt precīzus dokumentu projektus līgumiem, lai pēc divām nedēļām kad sanāks likumā noteiktā kārtībā sasaukta biedru sapulce, tajā varētu izskatīt un pieņemt lēmumu.

    Likums un statūti biedrībā nodala biedru kopsapulces kompetenci un iekšējo institūciju kompetenci.

    Biedrības vadības institūcija Padome nav tiesīga pieņemt lēmumus biedu kopsapulces vietā.

    Vadības institūcija ir tiesīga lemt, kādi darbi veicami lai sagatavotu projektus, ko iesniegt apspriešanai biedru kopsapulcei. Tas ir loģiski, ka biedru sapulcei tiktu izdalīti konkreti līgumu ar KM projekti apspriešanai.
    Biedri iepazinušies varētu izlemt – pienemt tos vai nepieņemt.Lai būtu garantija pret nejaušībām, jāsagatavo būtu likuma projekts par LTF muzeju un vismaz jāsaņem Saeimas frakciju atbalsta viedoklis.Artis Ērglis uzsvēra, ka nedrīkst dāvināt ēku un ekspozīciju, bet jāskata ir cita iespēja uz laiku deponēt, saglabājot atpakaļceļu. Ir jārēkinās aprīli ar elektroenerģijas tirgus liberalizācijas šoku, un sabiedrības noskaņojumu maiņu. Nav izslēgts, ka nāk pie varas citi cilvēki, kuri vēlēsies pārdot LTF ēku.
    Līdzīgu bridinājumu izteica Karmena Mangusa, LTF ēkai ir jāsaglabā likuma aizsardzība.

    24.01.2014. NAV PIEŅEMTS LĒMUMS, ka TFM biedrība būtu nolēmusi dāvināt ekspozīciju un ēku Nacionālajam Vēstures muzejam.

    Vadības institūcija – biedrības Padome – pieņēma tikai starplēmumu. Sagatavot projektus līdz nākamajai biedru sanāksmei.

    No biedrības vadibas institūcijas – Padomes – 7 biedriem A.Ērglis balsoja “pret”, bet I.Redisons nepiedalījās balsojumā. .

    Kad dokumenti – līgumu projekti būs sagatavoti, lai varētu tos izvērtēt – pēc divām nedēlām (vai nedaudz vēlāk) sanāks biedrības biedru kopsapulce un tos izskatīs.Pašlaik LTF muzeja biedrības biedru kopsapulces TĀDA LĒMUMA NAV, izziņots ir nepareizi.Kļūda radusies no tā, ka daži biedri pirms izklīšanas piedāvāja veikt likumā un statūtos neparedzētu darbību – veikt statistiku : noskaidrot klātesošo noskaņojumu, vai tie atbalsta nupat vadības institūcijas pieņemto lēmumu (ka jāsagatavo konkrēti dokumenti ko izskatīt nākamā biedru sapulcē).

    Neoficiālu viedokļu aptauja nekādi nevar tikt uzskatīta, ka tas būtu bijis biedru sapulces lēmums.
    Tā ir fikcija, ko nevar izmantot. Par to izteicās vairāki klātesošie (I.Redisons, J.Dinevičs).

    Pārpratumi ceļas no tā, ka sabiedrībā maz zina “Biedrību un nodibinājumu likuma” prasības par sapulces sasaukšanas un norises kārtību/procedūru.

    LŪDZU ATSAUKT NEPAREIZI IZSKANĒJUŠO ZIŅU

    Ar cieņu –
    Ivars Redisons
    29444426

    biedrības “Tautas Frontes muzeja sabiedriskā padome”
    biedrs-dibinātājs

    24.01.2014. sapulces dalībnieks

    P.s.: Pagaidām mediji klusē,t.i. nesteidzas aplamās ziņas atsaukt.

  6. vēsture says:

    Uzvarētāju lauru vainaga cena

    Biruta Magone

    Maija mēnesī kā vienmēr pieminam 2. Pasaules kara beigas, bet Krievijā un arī Latvijā ar skaļām svinībām tiek atzīmēts 9. maijs, kad bijusī PSRS pasludināja uzvaru pār fašistisko Vāciju.

    Pašlaik, Eiropas Savienības sastāvā, Vācija ir vislabākajā ekonomiskajā stāvoklī, un varētu teikt, ka tā ir līdere Eiropā un labs paraugmodelis visādā ziņā pārējām ES valstīm.

    Nevilšus nākas salīdzināt šodienas Eiropu ar to, kāda tā bija pirms 67 gadiem- tālajā 1945. gadā. Skaistā, kulturālā un kādreiz bagātā Vācija bija tā sagrauta, ka no daudzām pilsētām bija palikušas tikai baigas drupas un bumbu bedres. Vairāk nekā 100 Vācijas pilsētu , kur dzīvoja vairāk nekā 50 tūkstotis iedzīvotāju, tika bombardētas. Bojā gāja ap 25 miljoniem iedzīvotāju, 3.6 miljons māju tika iznīcināts, kas bija 20 % no kopskaita. 7.5 miljoni cilvēku kļuva par bezpajumtniekiem. Tiek rēķināts, ka
    300,000 vāciešu gāja bojā uzlidojumos vien, bet 800,000 tika ievainoti. Berlīne tika sagrauta bombardēšanas rezultātā par 70%, Drēzdene par 75%.
    Vīsbādene (Wiesbaden) un Heidelberga (Heidelberg)bija stipri cietušas, bet ne līdz pilnīgai sagrāvei. Un tas notika tikai tāpēc, ka sabiedroto spēkiem vajadzēja kādas infrastruktūras, kur novietot savus komandējošos okupācijas spēkus. Tikai dažas, kā skaistā Regensburga palika pasargāta no bombardēšanas. Bēdīgi, ka šīs bija jau kaŗa beigas , kad visiem bija skaidrs kāds būs Vācijas liktenis. Tā bija acīmredzama nolemtība, un tieši tad notika vislielākā Vācijas pilsētu postīšana. Toreiz šie nežēlīgie uzbrukumi tika attaisnoti it kā ar atriebību Vācijai par tiem kaŗa postījumiem, ko Vācija pati bija darījusi citur Eiropā. Bet vai tas tāpat būtu attaisnojams tagad, pēc 67 gadiem? Masīva Eiropas architektūras šedevru sagrāve šodien drīzāk izskatās kā traģiska un absolūti neattaisnojama taktiska, barbariska kļūda.

    Bet ne reizi vien vēsturē ir pierādījies, ka ne vienmēr tie, kas svin triumfālas uzvaras ir īstie Viktorijas ieguvēji. Protams, krievi vēl ilgi varēja izbaudīt un lietot karā salaupītās trofejas un bagātības, kas viņus reibināja vairāk nekā uzvaras slava. Viņu rīcībā nonāca teritorijas un resursi, par ko agrāk tie nevarēja ne sapņot, tāpat kā vara un teikšana pār visu Austrumeiropu. Arī tas fakts, ka lielvalstis, tādas kā ASV un Anglija tagad uzklausīja un rēķinājās ar kādreiz nicinātā ,,dārgā vadoņa’’ Staļina valdību, piedeva tai agrāk nebijuša cieņpilnas valdības statusu, aizmirstot pagātni un neērtos faktus, ka visa šī komunistu valdība sastāvēja no krimināliem slepkavām, blēžiem un zagļiem. Protams, politiskajā ziņā PSRS bija uzvarējusi neizmērojami, bet kāda tam visam bija īstā, patiesā vērtība? Ko cilvēkiem atnesa šī uzvara? Jautājums šeit nav par vāciešiem, jo ir pārāk skaidrs, ka tādu sakāvi pārdzīvot var tikai ar dzelzs gribu un bezgalīgu pacietību. Runa vairāk varētu būt par tām represijām un noziegumiem pret cilvēku rasi, kas sākās pēc žilbinošās uzvaras 2. pasaules kaŗā, ko bez problēmām un starptautiskānosodījuma veica uzvarētāji. Sākās masveida etnisko grupu un nāciju deportācijas. Kad padomju karaspēks atkal savā kontrolē pārņēma Melnās jūras un Kaspijas jūras reģionus, vēl pirms kaŗa beigām 1943. gadā, zibenīgā ātrumā Staļina NKVD iesāka deportācijas: uz Sibīriju un Centrālo Āziju tika deportēti Krimas tatāri; čečeņi, inguši, karači, kalmiki, balkāri, bulgāri, grieķi, armēņi,kurdi, mešketieši, hemšini. Jau pirmskara periodā notika vāciešu, poļu, latviešu, igauņu, un somu deportācijas, kas pilnā spēkā turpinājās arī pēc kara. Padomju vēsturnieki šīs deportācijas attaisnoja ar to, ka tas esot bijis piemērots soda veids par minēto etnisko grupu sadarbošanos ar fašistisko Vāciju.

    Kara laika Padomju Krievijas sabiedrotie ASV un Anglija bija aizvēruši acis uz pavisam neseno vēsturi, notikumiem divdesmitajos gados, kad notika ,,golodomor’’vienā no auglīgākām zemes kopēju vietāmEiropā- Ukraina! Zeme, kur aug viss un bagātīgi, kur bija neiespējami ciest badu, vairs nespēja gādāt par saviem kopējiem, jo visu paņēma jaunā un ,,taisnīgā vara’’, kas labāk zināja, kā šīs zemes labumus sadalīt. Tādas šausmas, kad mātes vārīja katlos savus mazos bērnus, lai izglābtu no bada nāves vecākos, netika piedzīvotas cilvēces vēsturē kopš Makabeju sacelšanās laikiem Jūdejā. Taču tie, kas līdzīgu murgu stāstu bija realizējuši dzīvē Ukrainā, tagad, 1945. gadā dižojās uzvarētāju augstākajos solos, jo bija izcīnījuši ,,humānisma uzvaru pār fašismu’’. Vai būtu vērts pieminēt Belamor Kanal, Staļina vārdā nosaukto Baltās jūras kanālu, ko izbūvēja vergi? Tie bija komunisma eksperimenta izmēģinājuma dzīvnieki, kuŗiem tika atņemtas jebkuras cilvēciskas tiesības vispārējas ,,labākas nākotnes’’ dēļ. Belomor kanālu nodeva lietošanā 1933. gadā un tās bija lielas svinības PSRS, jo bija paveikts kaut kas neiespējams- tikai ar roku darbu, bez mechanizācijas, visskarbākajos klimata apstākļos, 3 gadu laikā tika izrakts kanāls, kas savienoja Balto jūru, Oņegas ezeru ar Baltijas jūru. GULAG vergi, kuŗu īsto skaitu neviens vairs nespēj aprēķināt, tomēr vidējais mirušo vergu skaits šai komunistiskajā uzvarā tiek aprēķināts vairāk nekā par 100,000 vergiem. Kanāls deva jaunas iespējas Krievijas industrializācijai, jo no Baltijas jūras bija iespējams kuģot uz Balto jūru, un tālāk uz Sibīriju, lai tur nogādātu vērtīgas kravas. Kanāla garums ir 227 kilometri, bet tas jau sen ir zaudējis komerciālu nozīmi. Kopš 2008. gada kanālu izmanto ne vairāk par 10 līdz 40 kuģiem vai laivāmdienā. Un nav jau arī iespējams kanālu izmantot izdevīgāk, jo tā dziļums ir tikai 3.5 metri. Tolaik, par šo celtniecību padomju prese rakstīja, kā par kaut ko sevišķi izcilu, ko panākusi padomju vara- jo visi ieslodzītie, pat ieskaitot mirušos, tikuši pāraudzināti par jauniem un vērtīgiem padomju cilvēkiem, un to ir panācis tikai darbs, un vēlreiz- padomju PLĀNOTS darbs. Tā bija pirmā padomju piecgade. Ekonomika tika sadalīta piecgadēs, plānojot, kas šai laikā tiks paveikti šādi vai citādi projekti ekonomikā. Dīvaini bija tas, ka neviens no padomju ekonomikas ,,ģēnijiem’’ neaizdomājās tik tālu, lai uzdotu sevjautājumu: diezin, vai senajā Romā pilsoņi tik vienkārši tika padarīti par vergiem? Vai varbūt vismaz Romas republikas laikā bija kāds likums, kas pilsoņus aizsargātu no valsts varasuzurpācijas, pretlikumīgi pakļaujot tos verdzībai? Padomju pārvalde plānoja to,kas tai likās izdevīgi, lai noturētos pie varas, un pilsoņi kļuva par vergiem, lai īstenotu plānotāju idejas.

    Jebkuŗš uzdots jautājums par šo tēmu tika uzskatīts par neiespējamu un kaitīgu, tāpēc arī par aizliedzamu.

    Oficiāli Belomorkanal būves darbaspēku sagādāja PSRS valdības iestāde Belbaltlag direktoru pārvalde- Labošanas darbu nometnes pārvalde. Tās direktori bija P. Aleksandrovs, Matvejs Bermans, Simeons Firins, Naftālijs Frenkels, Lazārs Kogans, Jakovs Dāvida dēls Rapoports. Par izciliem panākumiem vergu pārvaldē tika pasniegta Politbiroja speciāla medaļaPSRS slepeno dienestu priekšniekam un visa veida spīdzināšanu un slepkavību varonim Genrikam Jagodam, tāpat kā Firinam, Koganam un Rapoportam.

    Belomor kanāla vergi tika nostrādināti līdz nāvei, jo tā saucamās ,,darba normas’’ būtu bijis neiespējami izpildīt pat veselīgam cilvēkam, nerunājot par to, ka to varētu izpildīt pusbadā turēti vergi. Tas noveda pie izdevīgas sistēmas, ka vājākie vergi nomira ātrāk, tika ātri piegādātijauni, svaigāki spēki, un šo sistēmu veiksmīgi attīstīja Ziemeļu Speciālās Nozīmes nometņu komandieris Naftālijs Frenkels. Viņš bija dizainers un plānotājs tūkstošu vergu nāvēm, bet vai kāds šodien zina viņa vārdu? Vienmēr tiek pieminēts Heinricha Himlera vārds, kurš tiek uzskatīts par Holokausta plānotāju, bet kas noticis ar Naftāliju Frenkeli? Kāpēc netiek pieminēts šis Staļina mīlulis, Naftālijs Frenkels, kuŗa upuru skaits droši nebija mazāks par Herr Himlera rekordu? Kāpēc netiek dots pienācīgs slavas skaļums šim vārdam? Kas notika, ka to upuru ciešanas, kas tāpat brēc uz debesīm pēc taisnības un atriebības, tiek vērtētas zemāk, nekā tās, ko tik slaveni atbrīvoja no tirānijas uzvarētāji 2. Pasaules karā?

    Par Naftāliju Frenkeli savā laikā tika rakstījuši Aleksandrs Solžeņicins un Anna Appelbaum, jo Frenkels bija gandrīz vai mitoloģiska figūra Solovku nometnēs. Neviens īsti nezin, kur viņš dzimis, vai arī vairāk informācijas par viņa izcelšanos, bet savu karjeru Solovkos viņš iesāka pats būdams ieslodzītais. Viņš ticis arestēts par kādu komerciālu darbību, pārdodot tā laika kontrabandas preci. Jau savos tirdzniecības darījumos Frenkels esot izcēlies ar sevišķu veiklību un panākumiem, kas, protams, deva vēl labāku iemeslu viņa apcietinājumam. Ticis notiesāts uz 10 gadiem piespiedu darbā. Nav skaidrs, kā viena gada laikā Frenkels no ieslodzītā kļuvis koncentrācijas nometnes priekšnieku vidū, un vēlāk par Solovku SLON priekšnieku, bet viņam tiek pierakstītas gandrīz vai ģeniālas spējas iegūt profītu pilnīgi bezcerīgos apstākļos. Solovku salas Baltajā jūrā ieguva ,,slavu’’ kā pirmā koncentrācijas nometne GULAG sistēmā. Visas salas kopumā bija zināmas kā ,,Ziemeļu speciālas nozīmes nometnes’’, jeb krievu valodā ,, Severnijelagerja osobogo naznachenija’’- SLON (krievu valodā nozīmē- zilonis). Šis ,,zilonis’’- piespiedu darba nometnes arī tiešām ironiskā kārtā izauga par milzīga izmēra nometņu sistēmu. Frenkela ģēnijs parādījās viņa priekšlikumā ieviest ,,ēdināšanas skalu’’ – ,, шкала питания’’, kā to aprakstījis Solženicins. ,,Tu- ēd- kā- tu- strādā’’, bija Frenkeļaieviestais princips. Viņš sadalīja SLON ieslodzītos 3 grupās: 1) spējīgos uz smagu darbu; 2)spējīgus uz vieglāku darbu; 3)invalīdi. Katrai grupai bija nozīmētas attiecīgas kvotas, un pārtika tika izsniegta attiecīgi šīm kvotām. Tiem, kas bija 1. grupā bija paredzēts saņemt 800 gramus maizes un 80 gramus gaļas, bet invalīdu grupas ieslodzītie saņēma tikai pusi no šī pārtikas daudzuma. Līdz ar to vājāko liktenis bija izlemts- tie neizbēgami gāja bojā ja ne slimības dēļ, tad bada dēļ, kamēr smago darbu grupas ieslodzītie varēja cerēt uz izdzīvošanu. Nostāsts par viņa panākumu sākumu vēsta, ka ierodoties Solovkos, Frenkels esot novērojis lielas nekārtības un resursu izšķērdību (gan cilvēku resursu, gan materiālo). Viņš esot precīzi aprakstījis visu , kas notiek nepareizi dažādās nometnes nozarēs: meža izstrādēs un ķieģeļu ražošanā, kažokādu pārstrādē un citās. Šo sarakstu Frenkels esot ielicis ieslodzīto ,,sūdzību kastē’’, ko izlasot, priekšniecība joka pēc esot nosūtījuši Henrikam Jagodam-padomju slepenpolicijas birokrātam, kurš vēlāk kļuva par Čekas priekšnieku. Jagoda esot tūlīt pieprasījis tikšanos ar ierosinājumu autoru, un tālāk iepazīstinājis Frenkeli arī ar Staļinu un Kaganoviču. Anna Appelbaum raksta par Frenkelu: ,,Lai arī Frenkels neieviesa pilnīgi visas detaļas Solovku nometņu sistēmā, bet viņš to pārvērta par ekonomiski profīta spējīgu institūciju, kas arī pievērsa Staļina uzmanību.’’ Ieslodzītie tagad tika nodarbināti ne tikai ar zvērādu pārstrādi, bet ar ceļu būvniecību, mežu izciršanu un koku apstrādi lielos apjomos, kas izpletās tālāk uz Archangeļskas apgabalu, un tūkstošiem kilometru no Solovkiem, uz kurieni Frenkels nosūtīja ieslodzītos. Frenkels esot gādājis par to, lai viss, kas neko nedod ieslodzījuma nometņu ekonomiskajai produktivitātei, tiktu atmests kā nevajadzīgs.

    Attēlā: no labās Naftālijs Frenkels ar kolēģiem.

    Tika atmesta visa izlikšanās par ieslodzīto ,,pāraudzināšanu’’- nometņu avīzes un žurnāli tika slēgti. Tika atmestas arī jebkuras atšķirības starp krimināliem ieslodzītajiem un tiem, kas tika sodīti par ,,kontrrevolucionāru darbību’’. Par galveno vērtību kļuva tikai viens: darbaspējas. Frenkeļa vadībā SLON kļuva par līdzīpašnieku Karēlijas bankā, kur viņš varēja ieguldīt milzīgas summas no nometņu rūpniecības nozaru ienākumiem. Lokālās autoritātes nebija sajūsmā par Frenkela plašo vērienu, jo būtībā ieslodzītie atņēma darbu brīvajiem cilvēkiem, kas bija spiesti pārcelties uz citiem rajoniem. Taču nekādas sūdzības pretFrenkeluneko nepanāca, jo viņš veiksmīgi prata dalīties profītā ar OGPU. No viņa baidījās, jo Frenkels bija izveidojies tik ciešu spiegu sistēmu, ka vienmēr zināja, kur kas notiek un ko katra persona kādā laikā ir teikusi. Viņš atvēra veikalus rajonos, kur vietējie iedzīvotāji varēja iegādāties preces par zemām cenām, ko bija ražojuši ieslodzītie. Tā atkal bija nozare, kas ienesa viņam un kompānijai labu profītu, un padomju likumi par cenām uz Frenkeļa uzņēmumiemnetika attiecināti. Nemaz nebija jābrīnās, ka pēc tik lieliskiem ekonomiskiem rādītājiem nometnēs, padomju valdība izdomāja aizvien jaunus likuma pantus, uz kā pamata varēja cilvēkus apcietināt un ieslodzīt uz ilgu laiku. Protams, ka bija jārēķinās ar izdevumiem: cietumsargiem, zināmu pārtikas daudzumu, bet visumā- tas bija bezmaksas darbaspēks.

    Apsveikuma kartiņa: ,,Happy Commie Day’’

    Vai kādreiz Krievijas Republika, kuŗa ir PSRS tiešā mantiniece ir atvainojusies un nosodījusi to elles ļaunumu, ko tā nodarījusi tautām un nācijām Dzelzs priekškara aizsegā? Žēlīgas runas par ,,Staļina personības kultu’’ neizdzēš tos noziegumus, ko šī krimināli necilvēcīgā vara pastrādāja pret cilvēci. Kaut kas līdzīgs atvainošanās runām no Krievijas puses tika izdvests attiecībā uz Čechijas un Ungārijas pusi, bet nekad ne vārda attiecībā uz Baltiju.

    Un tas ir zīmīgi, ka uzvaras lauru vainaga dalītāji nevēlējas uzdot neērtus jautājumus, jo tik ilgi jau bija klusēts. Par to, kas notika padomju Krievijā pirms 2. pasaules kara bija neērti runāt. Tie žurnālisti, kas apmeklēja šo posta piemeklēto zemi, atgriezās atpakaļ ar pozitīviem un saulainiem rakstiem ASV presē New York Times, kas raksturoja Krievijā esošo postu kā vēl nebijušu cilvēces sasniegumu. Dabīgi,nebija pieņemts, ka līdzīgā veidā viņi raksturotu senās Ēģiptes faraonu piramīdu būves, ko veica vergi, tikai ar to atšķirību, ka ziemas sala vietā tie pārcieta briesmīgu saules svelmi. ,, Nebijušais cilvēces sasniegums’’ jau sen bija pārsniegts rekords padomju Krievijā, uz ko senā Ēģipte nebūtu varējusicerēt, un neviens avīžu skribents nevarēja liegt padomju Krievijai lepoties ar šo sasniegumu. Un liekas, ka naivi šodien ir domāt, par seno Ēģipti ar tās vergiem un reliģiju, kas veltīta saulei un dzīvniekiem, varētu vērtēt ar nosodījumu, jo tās tikumi un tradīcijas, par spīti verdzībai tomēr glabājacilvēcību. Padomju ideologu radītā ,,reliģija’’, kas it kā bija vērsta uz to, lai cilvēkus darītu laimīgus, brīvus un vienlīdzīgus, padarīja tos par vienlīdzīgiem upuriem briesmīgajā eksperimentā. Kāds filozofs teica: ,,Nogāziet Dievu, un jūs pielūgsiet cilvēku.’’

    Pagājuši 67 gadi kopš Vācijas kaunpilnās sagrāves, pēc pazemojumiem un ciešanām, kad Vācija tika sadalīta divās daļās.

    Bet Vācija ir atkal cēlusies godā un slavā. Kādreizējie viktori šodien ar skaudību skatās uz senās uzvaras skurbumā samīdīto Vācijas ķermeni, un nespēj ticēt savām acīm, redzot tās plaukstošo labklājību un skaistumu. Liekas, ka pašai zemei tur bijis kāds īpašs atjaunošanās noslēpums. Vai var izvairīties no jautājuma, kāda ir tās uzvaras jēga, kas Krievijā tiek svinēta 9. maijā jau 67 reizi?

    Nemaz nav runa par Hitlera slavēšanu, bet par to, ka uzvarētājs bija daudz briesmīgāks par zaudētāju- šinī gadījumā> uzvarētājs PSRS.
    Šeit vēl pat netika pieminēts, kā sarkanās ordas izvaroja Vāciju pavisam burtiskā nozīmē. Tādas šausmas Eiropa nebija piedzīvojusi kopš mongoļu Chinges-han ordu iebrukumiem.
    Pēc kara Eiropa tika sadalīta Rietumu un Padomju ietekmes sfērās – pirmajās notika ekonomikas atjaunošana Maršala plāna ietvaros, bet otrās kļuva par PSRS satelītvalstīm. Lūk, Maršala plāns – tieši tas jau bija galvenais faktors Vācijas atdzimšanai. Un Maršala plāns – tie ir milzums ASV dolāru. Arī PSRS grūda iekšā naudu VDR, bet tik daudz dot nebija spējīga. Abu Vāciju salīdzināšanā izpaudās aukstā kara mērķi: pierādīt, kura sistēma ir labāka.

  7. ANDRIS 7 says:

    Atbilde vesturei!
    Viens un tas pats,notiek karteja cietuma,ieslodzito un koncentracijas
    nometnu apstaklu petisana,kur pie visa veida apstakliem rezultats ari ir
    viens un tas pats,nave un izniciba,aprakstot giljotinas darbibas principu.
    Galvenais ir kurs realize Bibeles projektus dzive,kurs dod finansejumu
    revolucijam,Marksa ale Mardehaja,Darvina,Ensteina,cianas gudro protokolu
    piepildijumu musu dzives telpa.Ja necirtisim pa sakni,bus tas pats.Kurs
    stav aiz viniem,kuri latviesiem lika dzivot bezjedzigu dzivi?
    http://antisionizm.info/Kak-trotskist-Hrushchev-razvalival-selskoe-hozyaystvo-928.html
    Rezultats ari ir viens un tas pats.
    http://antisionizm.info/Masonstvo-mehanizm-upravleniya-obshchestvom-919.html
    http://antisionizm.info/Revolyutsii-v-nachalnih-vekah-nashey-eri-931.html

    TENcINU

Atbildēt