16. marts un komunistiskie noziedznieki
Pirms lasām LRTT rakstīto, iepazīsimies arī ar citiem viedokļiem.
Edvīns Šnore
Izskatās, ka arī šodienas Latvijas politiskā elite 1939. gada Polijai būtu ieteikusi to pašu, naivi cerot, ka šī piekāpšanās jel ko mainītu Hitlera uzsāktajā cīņā par vācu dzīves telpu. Visādā ziņā tā var secināt, lasot atbildīgu personu ieteikumus Latvijas ministriem 16. martā neiet pie Brīvības pieminekļa. Poļi, starp citu, sekoja ieteikumiem un “nedeva trumpjus” nacistu propagandai. Nacisti tad vienkārši pārģērba savus cilvēkus poļu formās, uzbruka vācu radio stacijai un, izmantojot to kā ieganstu, uzsāka plānoto karu. Izskatās, ka cienījamie ieteicēji patiesi tic, ka piekāpjoties Krievijas propagandas priekšā mēs spēsim jel kā ietekmēt vai kavēt Putina uzsākto cīņu par krievu dzīves telpu rietumos. Ukrainā nebija nedz 16.marta, nedz “pazemojošu” naturalizācijas eksāmenu, nedz nepilsoņu un vienalga Krievija atrada iemeslu, lai ievestu tur savu karaspēku. Pie tam skandējot to pašu, ko vienmēr – cīņu pret fašismu.
Kas attiecas uz Rietumu reakciju, tad Rietumi, atšķirībā no Krievijas, nenosoda latviešu leģionārus. Ja arī kaut kur Eiropas un ASV kreisajā presē parādās Maskavas sponsorētas publikācijas par šo tēmu, tad Latvijas amatpersonām vajadzētu nevis līst pagultē, bet lūgt, piemēram, ASV vēstnieku izskaidrot savas valsts sabiedrībai, kādēļ tad ASV uzņēma latviešu leģionārus pēc kara, kādēļ uzticēja viņiem apsargāt Nirnbergas tribunālu un kādēļ uzskata, ka šie cilvēki nav neko sliktu darījuši. Tā vietā, lai vienatnē cīnītos ar Kremļa propagandu, Latvijai 16. marta pasākumos būtu jāiesaista arī rietumvalstu pārstāvji, kā pirmo uzaicinot Vācijas vēstnieku, kura valsts nelikumīgi mobilizēja Latvijas pilsoņus savā armijā un kura ir tieši atbildīga par to, ka tūkstošiem mūsu tautiešu vācu dienestā tika nogalināti un sakropļoti. Ir pilnīgs absurds, ka tagad šiem cilvēkiem un tiem, kas godina viņu piemiņu, ir jāslapstās kaut kur pa kaktiem, gluži tāpat kā padomju okupācijas laikā!
Mīkstčaulība un mazdūšība – ir īpašības, kuras nicina gan Rietumos, gan (jo sevišķi) Austrumos. Arī liekulība neraisa cieņu. Histēriskā vēršanās pret 16. martu tik ļoti kontrastē ar atbildīgo personu klusēšanu 9. maija sakarībā, ka dažbrīd liekas, darīšana ir nevis ar neatkarīgas Latvijas valdību, bet ar LPSR pašpārvaldi. Ja bailes no ārvalstu reakcijas nekādi neļauj pārtraukt izaicinošo 9. maija balagānu ar Latvijas galvaspilsētas vadītāja piedalīšanos, tad vajadzētu vismaz cienīt pašiem sevi un neizvirzīt apkaunojošus ultimātus tiem, kuri 16. martā pie Brīvības pieminekļa grib nolikt puķes
=================================================================
MIGLA SARKANĀ- NOLĀDĒTĀ
“Uzskatu, ka visām valsts augstākajām amatpersonām, ieskaitot ministrus, šajā pasākumā nav vietas,” tā šodien pēc tikšanās ar Ministru prezidenti Laimdotu Straujumu (V) žurnālistiem sacīja Berziņš.
Prezidenta viedoklim piekrita arī Straujuma, sakot, ka jādomā par to, kas notiks pēc 16.marta. “Negribētu, lai Latvija pēc 16.marta taisnotos par lietām, ko mēs nekad neesam atbalstījuši. Skaidrs, ka neatbalstām nevienu totalitāru režīmu, ne arī nacismu vai fašismu,” norādīja Straujuma.
Latvijas ienaidnieki būtu ļoti vīlušies, ja 16.marta leģionāru atceres gājiens Rīgā tiktu atcelts, pauž rakstniece un bijusī diplomāte Anna Žīgure, aicinot iedzīvotājus šādu vilšanos sagādāt.
FOTO: Tu, stājoties kompartijā, devi zvērestu īstenot komunisma mērķi Latvijā, tātad, latviešu tautas līķu kaudzes. To arī tu noziedzīga veidā turpini līdz šodienai. Komunistiem, tāpat kā nacistiem, ir jātiek pakārtiem. Tas jums arī tuvākā laikā stāv priekšā un tāpēc trakojat, kā sēgas apsēti dzīvnieki.
Publiskajā aicinājumā iedzīvotājiem Žīgure un rakstnieks Juka Rislaki aicina aizdomāties, ka tā būtu stratēģiska kļūda, ja gājiens šogad notiktu, jo tas būs tieši dienā, kad Krimas pussalā, Ukrainā, notiks referendums par Krimas atdalīšanos no Ukrainas.
Šāda gājiena organizēšana nenāktu par labu Latvijas tēlam, jo Krievija pielikšot visas pūles, lai pasaule nosodītu Latvijā atdzimstošo fašismu. “Šajā situācijā nebūtu pareizi iedot tās rokās ieročus, kas būtu vērsti pret mūsu valsti,” pauž rakstnieki.
Tieši Krievijas un tā dēvēto antifašistu propagandas dēļ ļoti grūts ir uzdevums skaidrot citām valstīm, kas ir leģionāri un kāpēc viņus Latvijā piemin. Lai gan Latvijai ir nepieciešams viss starptautiskais atbalsts, nevarot noliegt, ka par leģionāru būtības dziļāko jēgu nevēlas runāt ne Austrumos, ne Rietumos – pat ne Latvijas sabiedrotie, pauž Žīgure un Rislaki.
Pēc radošās inteliģences pārstāvju domām,(Tu tikai padomā, latviet, šie mēsli sevi dēvē par “radošu inteliģenci”. LRTT replika) atteikšanās no gājiena nebūtu vājuma parādīšana, bet gan gudrība.
========================================================================
============================================================================
Tumsības LAIKMETS(kalijugas) ir sasniedzis savu zemāko punktu. Šogad tas redzams izteiktāk kā jebkuru citu „martu”. Tas arī saprotams, kurš tad grib „karāties” !? Bet jākarājas būs daudziem, visiem tiem, kuri piedalījušies valsts un latviešu tautas aplaupīšanā. Arī tiem, kuri aktīvi centušies šos laupītājus un slepkavas aizstāvēt izmantojot savu atpazīstamību tautā. Tādi kā Anna Žīgure, Anda Līce, Māris Ruks, Jānis Ūdris utt. un daudzi(gandrīz visi) avīžu redaktori. Bet, to jau katrs nelietis pats labāk zina, kad, kā un kur ir palīdzējis laupītājiem , komunistiem un KGBistiem. Varu tikai atgādināt, ka nevienam neizdosies izsprukt no soda, un sods par šīm LIETĀM būs tikai viens- ASM. Šinī rakstā „papētīsim” tos aktīvākos draudētājus, kuri atrodas pie SILES. Brīdinu, šeit netiks šiem noziedzniekiem piemeklēti „kultūrvārdi”, bet saukti tā, kā tos latvietis dēvē ikdienā- sadzīvē.
Kas tad ir tie VAROŅI un kā viņus sauc ?
Viņu purnus es sarindoju skatāmajā foto, bet viņu ir daudz, daudz vairāk.
Pirms sāku, tad vēlreiz šiem izdzimteņiem atgādināšu: „Jūs esiet ielīduši manis un man līdzīgo atjaunotajā LATVIJAS REPUBLIKĀ un pilnīgi to izzaguši. Jūs esiet nelūgti piesēdušies pie manas tautas GODA GALDA un ne tikai norijuši to, bet arī apdirsuši. SAIMNIEKS nāks un jūsu dzīvnieciskos purnus iebāzīs jūsu pašu sūdos, liks tos aprīt, un pēc tam fiziski pašus iznīcinās.”
Par latviešu leģionāriem būtu jāstāsta visai PASAULEI un ar viņiem jālepojas, jo viņiem tika uzticēts tas, kas žīdiem un krieviem atteikts.
Bet, ko dara mūsu KGB ielikteņi ?
Viņi šos cilvēkus sauc par noziedzniekiem, līdz ar to dodot pasaulei saprast, ka viņi ir NELIEŠI.
>Draudētājs Valdis Dombrovskis:
Kas ir šīs nožēlojamais pīļknādis, kas nākot pie varas krīzes laikā saviem pietuvinātajiem dubultoja algas ? Viņš ir nekas cits, ka paputējis biznesmenis, kuru žīdi iekārtoja šajā vietā, lai ar viņa palīdzību varētu izzagt latviešu tautas materiālās vērtības.
Tika mākslīgi taisīts par pasaules ekspertu. Viņa valdīšanas laikā valsts piedzīvoja vislielāko izzagšanas vilni un arī tautas izceļošanas vilni. NELATVIETIS, kuram nebija nekādas tiesības atrasties pie valsts stūres. Šis KGB ieliktenis pēc Tiesiskuma atjaunošanas tiks nekavējoties arestēts un tiesāts par genocīda īstenošanu pret latviešu tautu.
Sods- ASM.
>Draudētāja Solvita Āboltiņa:
Krievijas izlūkdienesta darbiniece. Atmodas pirmsākumos strādāja vietā, kura tika apstiprināta VDK. Šis amats tika iegūts netiklā veidā. Viņa, kā izskatīga dāma, visu panāca ar to VIETU, kas domāta paaudžu atražošanai. Īsi sakot, bija čekistu „prieka meitene”, tāpat kā VVF. Visu laiku mākslīgi uzturēta par deputāti Saeimā. Viņas uzdevums bija un ir erotiska rakstura, proti, novirzīt vīriešus „pareizā virzienā”. Tas arī tika pretīgā veidā īstenots. Kuri tikai nav laizījušies ap šo čekistu „matraci” ? Sākot no Kristovska un Daudzes, beidzot ar Ušakovu un Parādnieku.
Visi svarīgie nacionālie JAUTĀJUMI(arī dekolonizācija) tika no šīs čekistu maukas(runājot Bībeles vārdiem) izgāzti vai devalvēti. Tātad, visus šos garos pēcAtmodas gadus, kad valsts ir tapusi iznīcināta, atradusies pie teikšanas un kļuvusi par miljonāri. Vai ir vēl vajadzīga kāda tiesa šai padauzai ?
Nē !
Pēc Tiesiskuma atjaunošanas tiks nekavējoties arestēta un tiesāta par genocīda īstenošanu pret latviešu tautu.
Sods- ASM.
>Draudētājs Ivars Godmanis:
Noziedznieks, kuram ar simts nāves sodiem būtu par maz.
Latvijas rūpniecības, kuģniecības un lauksaimniecības totāls iznīcinātājs. Visu to darījis ar Krievijas un Izraēlas akceptu.
Masu slepkava !
Čekas arhīvu aizsūtītājs un Maskavu un arī iznīcinātājs. PSRS KGB darbonis un bijušais spiegs Austrijā. Apzogot valsti un tautu kļuvis par pirmo Latvānijas miljardieri. Žīds un komunists. Īsts Latvijas valsts un latviešu tautas bende. Un, protams, ka šis cionistu noziedznieks darīs visu, lai Latvijā netiktu atjaunots Tiesiskums.
Pēc Tiesiskuma atjaunošanas tiks nekavējoties arestēs un starptautiskā arēnā(visu pasaules tautu priekšā) pakārts: par ārprāta genocīda īstenošanu pret latviešu tautu.
>Draudētāja Straujuma:
Politiskā teikšanā absolūta nulle. Marionete, kura tika iebīdīta no noziedznieka Bērziņa.
Kā marionete viņa veic neiedomājamu ļaunumu tautai. Kopš bērnudārza laikiem pazīstama kā pielīdēja un iztapoņa, jo ģenētiski apveltīta ar neiedomājami lielu varaskāri. Tādi cilvēki iet pāri līķiem, ko viņa arī pierāda ar savu darbību kā premjerministre.
Vienmēr dzīvojusi uz citu rēķina.
Nav zināms vai miljonāre, bet „premjerēšanas” laikā par tādu kļūs.
Sadarbojoties ar 4. maija kliķi veic genocīdu pret latviešu tautu un aktīvi atbalsta promaskavisko politiku.
Pēc Tiesiskuma atjaunošanas nekavējoties tiks arestēta un tiesāta par genocīda veikšanu pret tautu.
Sods- ASM
>Draudētājs Andris Bērziņš(sapuvušais zobs):
Arī šis izdzimtenis komentārus neprasa. Apzogot latviešu tautu un Latvijas valsti kļuvis par miljonāru.
Kopā ar citu komunistu un noziedznieku Gunti Ulmani, iznīcinājis Latvijas sadzīves pakalpojumu sistēmu. Komunists un čekas ziņotājs. „Ievēlēts” no SC un pilnībā nostājies Krievijas pusē.
Pēc Tiesiskuma atjaunošanas tiks nekavējoties arestēts un tiesāts par genocīda īstenošanu pret latviešu tautu.
Sods- ASM.
Latviet, un tādi kropļi ir uzmetušies mūsu tautai uz kakla ! Neviens putins, borrozo vai kāds cits izdzimtenis viņus neglābs, jo viņi nav cilvēki, bet kaut kādas sātaniskas kreatūras: gopļiki.
Noskaties, latviet, šo un tu sapratīsi, kas ir „gopļiki” un kas viņus sagaida:https://www.youtube.com/watch?feature=player_embedded&v=pwvV0CMePVs
Uzmanību !!!
Tiesiskuma atjaunošanas brīdī, šeit pieminētie izkārnījumi Kremļa iepakojumā, centīsies mukt no Latvijas. Katra uzdevums ir visus šos godmaņus, šķēles, šīnus un pārējos bandītus aizturēt jebkādiem līdzekļiem un nogādāt Tiesiskajām LR instancēm. Ja nepakļaujas, tad bez žēlastības viņus iznīcināt.
DIEVS SVĒTĪ LATVIJU UN MŪSU LEĢIONĀRUS- BRĪVĪBAS KAREIVJUS !
14.03.14. LRTT- L. Grantiņš
Krievžīdu salašņās: ANTIFAŠISTI !
Edvīns Šnore @EdvinsSnore
Nākotnes skolnieki Straujumu pazīs tikai pēc īsa teksta vēstures grāmatās: “Atlaida ministru, kurš nolika puķes pie Brīvības pieminekļa”.
.
.
Admins
Tas tiesa !
Tieši tā ārī būs un pie tam ļoti drīz.
Visur pievienot savu darvu,lai viss butu samaitats.Ne darvu,no medus var
iznemt,ne medu ,no darvas var atdalit.Jataisa jauns medus,pec vecam
tehnologijam.Javeido originala patiesiba,no veciem avotiem.
Skaista dziesma,judu lauvas simbolam
http://www.youtube.com/watch?v=SYh4IGOfJXA
Skaisti judu svetki 16 marta
http://www.youtube.com/watch?v=KM_6MHfOE8E
Grifa simbols,ka slavu simbols
http://pandoraopen.ru/2014-03-14/grifon-velikaya-tartariya-tolko-fakty-chast-2-proshloe-rusi/
Nav gruti iedomaties,kas savienots Latvijas gerboni.
1987. gada 14. jūnijā notika pirmā ievērojamākā ziedu nolikšanas akcija pie Brīvības pieminekļa. Padomju represīvā dienesta darbinieki, tajā skaitā tagadējais Latvijas Juristu biedrības prezidents Aivars Borovkovs, tvarstīja un spīdzināja tos, ieskaitot Linardu Grantiņu, kas vēlējās pie pieminekļa nolikt ziedus. Šodien ļaundara Aivara Borovkova tradīcijas turpina tie, kas nozaga revolūciju, tajā skaitā komunists Andris Bērziņš un komuniste Laimdota Straujuma.
2012.gada raksts, kas nav zaudējis aktualitāti.
http://www.tvnet.lv/zinas/viedokli/425736-nozagta_revolucija_1987_gada_14_junijs
Nozagtā revolūcija – 1987. gada 14. jūnijs
Pirms 25 gadiem Rīgā pie Brīvības pieminekļa sākās Trešā Atmoda. To aizsāka saujiņa drosminieku “Helsinku – 86” biedri. 14. jūnijā, pieminot uz Sibīriju izsūtītos, viņi devās pie Brīvības pieminekļa nolikt ziedus. Tas patiesi bija izcilas drosmes un patriotisma paraugs – šodien pat grūti iedomāties briesmas, kas draudēja šiem cilvēkiem.
Citur bijušajā Padomju Savienībā līdzīgu grupu dalībnieki bija saņēmuši ilgus cietumsodus. Padomju nometnēs joprojām bija ieslodzīti citi, līdzīgi dumpinieki. 1987. gadā Latvijas patrioti joprojām tika vajāti. Šodien, pēc divdesmit pieciem gadiem, ar cieņu atzīstot viņu varonību, esam spiesti atzīt – šī revolūcija pavisam drīz tika nozagta.
Vēsturiskās patiesības dēļ jāatzīst, ka “Helsinku” kustība bijušajā Padomju Savienībā pastāvēja jau ilgi pirms Latvijas “Helsinku – 86” grupas. Tā radās pēc starptautiskās 1975. gada konferences Helsinkos par drošību un sadarbību Eiropā. Tajā piedalījās trīsdesmit piecas valstis, ieskaitot ASV un Kanādu. Konference noslēdzās ar vienošanos par Eiropas pēckara sadalījuma oficiālu atzīšanu. To ļoti vēlējās Padomju Savienība ar Brežņevu priekšgalā. Viņiem vajadzēja, lai rietumvalstis publiski un oficiāli apstiprina pēckara Eiropas sadalījumu un apņemas neiebrukt komunistu kontrolētajās teritorijās..
Brežņeva liktenīgā kļūda.
Parakstot Noslēguma aktu, Brežņevs ar saviem biedriem bija tik priecīgs, ka nepievērsa uzmanību dažām, viņuprāt, formālām detaļām. Tās vēlāk izrādījās liktenīgas Padomju Savienībai. Izcilais vēsturnieks Tonijs Džads savā grāmatā “Pēc kara. Eiropas vēsture pēc 1945. gada” raksta: “Lielākā daļa 1975. gada Helsinku principu un protokolu vien iesaiņoja pastāvošo starptautisko kārtību dāvanas iesaiņojumā.
Taču VII princips ne tikai uzlika parakstītājvalstīm saistības “respektēt cilvēktiesības un fundamentālās tiesības, ieskaitot uzskatu, sirdsapziņas, reliģijas un ticības brīvību, visiem neatkarīgi no rases, dzimuma, valodas vai reliģijas”. Tas arī prasīja visām trīsdesmit piecām valstīm “veicināt un sekmēt pilsonisko, politisko, ekonomisko, sabiedrisko, kultūras un citu tiesību un brīvību efektīvu īstenošanu” un “atzīt un respektēt indivīda brīvību sludināt un praktizēt – vienatnē vai kopā ar citiem cilvēkiem – reliģiju vai ticību, rīkojoties saskaņā ar savas sirdsapziņas balsi.””
Brežņevs ar saviem līdzgaitniekiem šīs apņemšanās uzskatīja par tukšiem vārdiem uz papīra. Liels bija viņa pārsteigums, ka gada laikā viņa impērijā uzradās aizvien vairāk dažādu grupu, kuras pieprasīja arī šo saistību izpildi. Džads raksta: “Pirmā Helsinku grupa” tika nodibināta Maskavā 1976. gada 12. maijā. Tās sākotnējo dalībnieku skaitā bija Jurijs Orlovs, Jeļena Bonnere un Anatolijs Šaranskis. “Helsinku pulkstenis”, starptautiska jumta organizācija, kuras dibināšanas īpašais mērķis bija publiski runāt par tiesību pārkāpumiem Helsinku parakstītājvalstīs, radās divus gadus vēlāk.”.
Sākotnēji režīms mēģināja šīs grupas apspiest – 1977. gadā tika arestēti ukraiņu “Helsinku tiesību” grupas līderi, saņemot trīs līdz piecpadsmit gadu ilgus cietumsodus. Tomēr Padomju savienība, rīkojoties pretēji pašu parakstītajiem dokumentiem, sastapās ar milzīgu, pieaugošu iekšēju un ārēju spiedienu. Džads savā grāmatā secina: “Nokļuvuši paši sava cinisma lamatās, Leonīds Brežņevs un viņa kolēģi bija neatgriezeniski radījuši caurumu savā aizsardzībā. Pretēji visām gaidām tas izrādījās nāvējošs.”.
Trešās Atmodas patiesie varoņi.
Latvijā līdzīga grupa radās līdz ar Gorbačova atkušņa pirmajām pazīmēm – 1986. gadā. Jāatzīst, ka grupas dibinātāji – liepājnieki Linards Grantiņš, Raimonds Bitenieks un Mārtiņš Bariss bija patiesi drosmīgi cilvēki. Tajā laikā padomju slepenpolicija un kompartija joprojām ļoti asi vērsās pret brīvdomātājiem. Tāpat nebija nekādas garantijas, ka Gorbačova “atkusnis” nebeigsies tikpat strauji kā sācies. Liepājnieki riskēja piedzīvot ļoti smagas represijas, līdzīgi kā viņu ukraiņu domubiedri.
Tomēr, neraugoties uz briesmām, 1987. gada 14. jūnijā viņi devās gājienā pie Brīvības pieminekļa, lai sāktu Latvijas Trešo Atmodu. Visu nākamo gadu viņiem bija jāiztur pamatīgs režīma spiediens – tiešā un netiešā veidā, piedzīvojot aizturēšanas, publiskas rīdīšanas, apmelojumus un citas komunistu riebeklības. Tieši pēc gada, 1988. gada 14. jūnijā, “Helsinku – 86” biedrs Konstantīns Pupurs pirmais pēckara vēsturē cauri visai Rīgai, no Brīvības pieminekļa līdz Brāļu kapiem, nes sarkanbaltsarkano karogu.
Tieši šajā laikā Atmodai pievienojās arī Latvijas inteliģence. 1988. gada 1. un 2. jūnijā Jāņa Petera vadībā notiek Radošo savienību plēnums, kura nobeiguma dokumentā tiek iekļautas daudzas prasības, kuras jau iepriekš savā memorandā bija formulējuši “Helsinku – 86” biedri. Ar Jāņa Petera milzīgo autoritāti šīs iepriekš nelegālās, šauram lokam zināmās prasības pēkšņi nonāk avīžu pirmajās lapās un līdz ar to visas tautas apziņā. Profesors Mavriks Vulfsons pirmo reizi skaļi paziņo, ka 1940. gadā Latvija tika okupēta. Drīz vien Latvijas kompartijas vadītājs Boriss Pugo saprot, ka padomju režīma dienas Latvijā ir skaitītas. Viņam ir taisnība – pēc trīs gadiem Padomju Savienība sabrūk un Latvija ir brīva.
Trešās Atmodas treknie izmantotāji.
Tomēr notiek kaut kas cits. Trešās Atmodas karogu no “Helsinkiem – 86” pārņem radošo savienību cilvēki, drīz tiek izveidota Latvijas Tautas fronte. Šajos procesos milzīga loma ir dzejniekam Jānim Peteram. Desmit gadus pēc šiem notikumiem viņš atklāti pasaka, kas toreiz notika. Žurnāla “Rīgas Laiks” 1998. gada novembra numurā uz žurnālistes Ievas Lešinskas jautājumu: “Vai tas, kas notika Latvijā, bija revolūcija un vai tā vispār notika Latvijā?” – Peters atbild:
“Jā, es pateikšu. Tā bija nomenklatūras revolūcija, kuru atbalstīja plašas tautas masas. Nomenklatūras revolūcija, kura aizsākās Maskavā. Ne tikai Krievijā, bet pat Latvijā nomenklatūras revolūcija ir uzvarējusi. Pučisti ir Valsts domē, Krievijas privātstruktūru priekšgalā. Tā bija revolūcija, kurai visžēlīgi atļāva piepulcēties arī citādi domājošajiem. To bija iecerējis arī Gorbačovs. Arī Latvijā politisko un ekonomisko struktūru priekšgalā ir bijušie nomenklatūras cilvēki. Revolūcija beidzās ar nomenklatūras triumfu un varbūt paldies Dievam – tautas revolūcija būtu beigusies ar asinīm.”
Peteram izrādījusies taisnība – Latvijā viens no ievērojamākajiem un varenākajiem cilvēkiem bija un ir bijušas Latvijas kompartijas nomenklatūras darbonis Aivars Lembergs. Ietekmīgo Zaļo un zemnieku savienību ilgus gadus vada bijušas kompartijas funkcionārs Augusts Brigmanis. Līdzīgi ietekmi gadiem ilgi bauda Rīgas mēra vietnieks Andris Ameriks, aktīvs bijušas komjaunatnes darbonis. To pašu var teikt par vienu no “Saskaņas centra” līderiem – Jāni Urbanoviču. Pat Latvijas valsts prezidents šobrīd ir bijušais kompartijas biedrs, Latvijas PSR sadzīves pakalpojumu ministra vietnieks – Andris Bērziņš. Līdzīga aina paveras, aplūkojot Latvijas miljonāru sarakstu, – blakus kompartijas un komjaunatnes darboņiem redzam arī vairākus bijušos čekistus.
Neviens no viņiem par bagātības trūkumu sūdzēties nevar. Kā ir ar valsti un tās pilsoņiem – tas ir cits jautājums.
Šodien, atceroties 1987. gada drosmīgos, mums pašiem jābūt tikpat drosmīgiem. Jārod spēks un gudrība uzbūvēt tādu Latviju, kur labklājība, iespēja un cerība ir ikvienam, ne tikai trekniem nomenklatūras resnvēderiem.
Ar visbargāko uzstājību jāvēršas pret tiem politikāņiem, kuri kalpo nomenklatūras miljonāriem, nevis sabiedrības interesēm. Neatkarīgi no tā, kādu partiju viņi pārstāv – jaunās vai vecās nomenklatūras. Ja kāds deputāts Saeimā nav kalpojis kā tautas priekšstāvis, bet gan miljonāru izsūtāmais, tad viņam jāparāda vienīgais pareizais virziens – politiskā mēslaine. Ja viņš neprotas, tad uz turieni jānosūta viņa partija.
Mums jāspēj atjaunot tās Latvijas garu, kuru komunisti 1941. gada 14. jūnijā lopu vagonos aizdzina uz Sibīriju.
Vēsture atkārtojas jeb iziet pa spirālei. Kuri nezina, tiem atgādināšu komunistu CK ideoloģiskā sekretāra Anatolija Gorbunova draudus (skat. tā laika centrālos laikrakstus) pirms 1987. g. 18. novembra: “Tie, kuri Rietumu imperiālistu un pašmāju pretpadomju darboņu samusināti ies 18. novembrī pie Brīvības pieminekļa nolikt ziedus, tie būs LATVIEŠU TAUTAS NODEVĒJI”(citēju aptuveni). Bet vēlāk komunistu barveži – vēlākais Latvijas Ceļš u.c. partiju līderi laikā izlaupīja mūsu zemi un aplaupīja mūsu tautu. Mums Andrim Bērziņam, Andrim Šķēlem, Ivaram Godmanim un citiem Latvijas izzadzējiem jāpasaka: noliec galdā nozagto! Latvijā veicama lustrācija, kolumburanti tiesājami par Latvijas okupāciju un izzagšanu!
Adminam –
Sakiet, kur es varu atrast informāciju par bieži jūsu teikto, ka latviešiem ir altūrisma gēns? Ir kāds pētījums uz kuru var atsaukties, tālāk nodot info?
.
.
Neatceros kur, bet lasīju, ka mums, latviešiem, ir specifisks gēns 5-7 %. Kaimiņiem, lietuviešiem, igauņiem, baltkrieviem, somiem un poļiem tas jau noslīd līdz 1-2%. Ja nemaldos, tad Andrejs Kavacis nosauca to krievu zinātnieci vārdā, kura visu to ir pētījusi. http://www.youtube.com/watch?v=XUHxy7WXzcE Kavacim ir tieša informācija par to.
Nāc ar mani skaipa sakaros, tad arī iedošu Tev Kavača koordinātes.
Garda un puse to “nacionālistu” ir nodevēji. VL! ir gļēvuļi, kuri sabijās no Vienotības…gļēvuļi un liekuļi.
Mazliet atejot no šī 16.marta vājprāta :
http://www.philos.lv/Kucinskis_Libija.html
.
.
Admins
Kas ir biedrs Kučinskis, komentārus neprasa, tāpat kā Garda.
Protams, ka VL! ir piebārstīta ar čekas atkritumiem, to nevar noliegt.
Tas ir mūsu uzdevums, attīrīt VL! no viņiem.
Tas, kurš uzstājas pašā būtībā pret VL! ir provokators.
Pret VL! uzstājas visi salūzušie disidenti.
FEKALIJASA NO PAKAĻAS TĀLU NEKRĪT!
Atbilde Spriditim!
Skaista ipasiba,pasaizliedziba.Novietot citu vajadzibas augstak par
savejam.Diemzel valdiba nav,un ari nevar but neviena altruista.
Tas iespejams tikai pie kopienu sistemas.Ja zinatni,un nekavejosu
atklajumu, ieviestu dzive,tad katrs atrastu nodarbosanos,kura atbilst
vina butibai,un butu 100% radosa.Atceramies mati Terezi.Diemzel
maskejoties ar altruismu,ka ziedojumu veida,ir epizodiski islaiciga
paradiba,un kalpo vedera tiesai un apgerbam,aizmirstot garigo altruismu,
ka moza gara ,un radosa dzivesprieka uzturesanai.Tada paradiba valdibai
ir bistama,un vina aizklape Latviesu biedribu patieso nozimi,kur var
izveidoties altruistu kopa.Religiskais altruisms neaizvietos gariguma
kopibas deficitu.
http://en.wikipedia.org/wiki/Altruism
TENcINU.
Atbilde Jumim!
90 to gadu sakuma biju Libija,Ras-Lanouf Oil Terminal.Pirms muitas
ierasanas bija janomaske visas pliku meitenu bildes pie sienam.
Jaizmet visas kartona kastes,uz kuram butu USA leibla.Aizliegums uz
pilsetu brivaja laika.100% pretamerikanisms,ka 100% launums.
Kad saku lasit par Libijas vesturi Kucinska raksta,tiku lidz pusei.
Vendi bijam mes,kurus grieki nosauca par vandaliem.Pie neiedomajamas
Romas izvirtibas mes to iznicinajam.Kartaga ir judu pilseta,kurus
deve par fenikiesiem,kuru dibinaja tie judi kuri,no Egiptes negaja
uz Sinaja pussalu,bet devas pie juras rietumu virziena.u.t.t.Sikak
nerakstisu.KADI MILZIGI UN SALDI MELI.
TENcINU.
Krievijas Federācijas korupcijas pieminekļi.
У Путина 20 дворцов, 43 самолета и 15 вертолетов (доклад)
http://www.unian.net/world/687986-u-putina-20-dvortsov-43-samoleta-i-15-vertoletov-doklad.html
Arī Latvijā ir tādi korupcijas pieminekļi. Viens no tiem ir Aivara Borovkova un viņa vedeklas Anitas Borovkovas piesavinātais kādreizējais Oskara Kalpaka īpašums, kas ar testamentu novēlēts Latvijas armijai.
Tieši SWH Ivara Godmaņa un Aivara Borovkova virsvadībā bija izveidoti civil-krim likumi. Visas nianses bija apspriestas sakarā ar likumu. Šajā sakarībā ir skaidrs kādos ūdeņos peld Ventspils osta, Ventspils nafta, Kālija parks, 100 Ventrans ar Aivaru Lembergu priekšgalā un tā tālāk. Kas ir bankas, protams, bijušas Olimpija, Banka Baltija, tagad visas nenosaukūu. Tagad sapratāt no kurienes radās elle Latvijā? Kailu meiteņu “fotogrāfam” Purvciema dzīvoklī aivaram borovkovam patīk ievērot un izvēlēties “darbinieces”, kas dzīvo pēc 3 mērkaķa varianta – ne ko nedzirdu, neredzu un nezinu.
Te būs daži atmaskojoši raksti par Aivara Borovkova tagadējo vedeklu Anitu Kalpaku. Pie viena var pajautāt LR Bruņoto spēku virspavēlniekam Valdim Zatleram, bijušajam aizsardzības ministram Vinetam Veldrem un bijušajam NBS komandierim brigādes ģenerālim Jurim Maklakovam par kādu cenu viņi piekāpās Aivara Borovkovam, viņa dēlam Andrim Borovkovam un vedeklai Anitai Kalpakai (kura 2007. gadā vēl slēpa daudziem sakarus ar Borovkovu).
1. raksts: http://www.delfi.lv/news/comment/comment/article.php?id=18161248
Artis Drēziņš: Kas notiks ar Kalpaka dzimtajām mājām?
Artis Drēziņš, Latvijas Avīze
10. jūnijs 2007 22:53
Izskanējušas satrauktas runas, ka bruņotie spēki atteikušies no Latvijas armijas pirmā komandiera pulkveža O. Kalpaka dzimtajām mājām “Liepsalām” un tās nonākšot O. Kalpaka tēvabrāļa mazmazmazmeitas īpašumā. Vai uztraukumam, ka piemiņas vieta netiks uzturēta, ir pamats?
Privātajam netic
“Liepsalas” atrodas Madonas rajona Ošupes pagastā un tajās līdz savai pēdējai stundai pagājušajā gadā saimniekoja O. Kalpaka brāļameita Ārija Grundmane-Kalpaka. 4,5 ha lielajā īpašumā ieguldīta ievērojama nauda un – pats galvenais – kundzes lielā mīlestība un patriotisma jūtas pret Latvijas valsti. Piemiņas vietas un akmeņi, O. Kalpaka skulptūra, estrāde un pirtiņa, galvenā ēka ar ekspozīciju un privātiem apartamentiem, svētklētiņa, iekopts mauriņš, apstādījumi un celiņi. Tas viss tika radīts vietā, kur kolhoza laikā gāja pāri meliorācija un bija palikuši vien kūts mūri. Ā. Grundmane-Kalpaka “Liepsalas” novēlēja Latvijas bruņotajiem spēkiem, kas no īpašuma… atteikušies.
“Tas man zināms tikai neoficiāli. Arī tas, ka uz īpašumu pieteikusies rīdziniece Anita Kalpaka,” man saka Ošupes pagasta izpilddirektors Aigars Šķēls. “Pašvaldības nostāja ir tāda, ka Ārijas kundzes iesāktajam jāturpinās. Mums nav mantiskas intereses, tikai morāla: lai turpinātos iesāktie darbi un idejas, nepazustu atstātais patriotiskais vēstījums. Protams, “Liepsalas” ceļ arī pagasta tēlu, bet tas šajā gadījumā nav galvenais.”
A. Šķēls stāsta – kaut arī “Liepsalas” ir privāts īpašums, pagasts nācis palīgā Ā. Grundmanei-Kalpakai, rīkojuši talkas. Ārijas kundze gan bijusi visai šerpa dāma un nav ļāvusi īpaši iedziļināties saimniecības lietās. Tagad gan tapis skaidrs, ka šāds īpašums nav nekāds lētais prieks. Vai jaunā īpašniece gribēs un varēs ar to tikt galā? Izpilddirektors lēš – lai tikai uzturētu īpašumu kārtībā, tas ir, nopļautu zāli, izravētu dobes un veiktu citus apsaimniekošanas darbus, gadā nepieciešami ap 5000 latu.
Pašvaldība algo cilvēku, kas “Liepsalas” uzrauga, bet A. Šķēls uzskata, ka topošajai īpašniecei, gados jaunai rīdziniecei, ir jāizrāda lielāka interese, noteiktība un daudz jāstrādā, lai iegūtu apkārtējo pašvaldību un iedzīvotāju uzticību.
“Cilvēki man zvana un prasa: kas notiek ar “Liepsalām”? Ko es varu pateikt? Ka karājas gaisā…” tā A. Šķēls. “Zemessargi un cilvēki, kas bijuši talkās “Liepsalās”, ir sašutuši, ka Latvijas armija atteikusies no šā īpašuma. Pašvaldību vadītāji un deputāti ir neizpratnē un skaidri liek manīt, ka turpmāk ar palīdzību šim objektam būs švaki, jo ir pietiekami apdedzinājušies ar privātu iniciatīvu atbalstīšanu. Ārija Grundmane-Kalpaka tomēr bija cits gadījums – viņa pierādīja, ka viņai galvenais ir valsts intereses. Un arī armijas īpašums būtu cits variants – tā būtu garantija, ka nekas nemainīsies. Jaunajai īpašniecei būs jāpierāda, ka viņai nav savtīgu nolūku un viņa vēlas turpināt Ārijas kundzes iesākto. Ja patriotiski noskaņotie cilvēki novērsīsies, mainīsies gan “Liepsalu” aura, gan pašas “Liepsalas”.”
Lasot Ārijas Grundmanes-Kalpakas testamentu, redzams, ka tajā nav runa tikai par ieguvumiem, bet arī pienākumiem. Tajā teikts, ka “Liepsalas” pienākas Latvijas bruņotajiem spēkiem un vienlaikus ir Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas pārraudzībā, tur regulāri jānotiek patriotiskiem latviešu jaunatnes pasākumiem, jāiekārto trimdas bibliotēka, jāturpina iesāktie projekti, jādibina fonds īpašuma apsaimniekošanai, jāizdod grāmatas “Latviešu karavīra un zemnieka mūžīgums”, “Dievišķā dvēsele vienpatības klusumā”.
Testamentā novēlēts rīkoties arī ar bankas naudas kontiem, taču nav zināms, cik tajos ir naudas. To uzzinās jaunais īpašnieks. Pēc neoficiālām ziņām, “Liepsalu” kā īpašuma tirgus cena varētu būt, sākot no Ls 100 000.
Armija neņem
Zinot, ka Aizsardzības ministrijas pārraudzībā ir pietiekami daudz īpašumu, tajā skaitā piemiņas vietu, kas nesaistās ar tiešo uzdevumu pildīšanu, var pieļaut, ka armijnieki “Liepsalas” nemaz tā īsti negribēja.
Aizsardzības ministrijas Sabiedrisko attiecību departamenta direktors Airis Rikveilis to strikti nedz noliedz, nedz apstiprina, bet apgalvo, ka problēma ir pavisam citur: “No Latvijas valsts likumdošanas viedokļa mēs Ārijas Grundmanes-Kalpakas testamentu nevaram izpildīt. Pirmkārt, bruņotajiem spēkiem nevar būt šāds īpašums – tas var atrasties tikai Aizsardzības ministrijas valdījumā, bet juridiski Latvijas Nacionālie bruņotie spēki un Aizsardzības ministrija ir atsevišķas juridiskas iestādes. Otrkārt, bruņotie spēki nevar izveidot atsevišķu fondu “Liepsalu” apsaimniekošanai. Mēs izskatījām dažādus variantus, kā varētu izpildīt testamentu, taču risinājumu, lai netiktu pārkāpti likumi, neatradām. Diemžēl, rakstot testamentu, Ārijas kundze pie mums nevērsās un padomus neprasīja.”
A. Rikveilis neredz pretrunu, ka vienā vietā varētu sadzīvot kultūrvēsture, patriotisma piemiņas vieta un privātīpašums.
“Un vēl es gribu nomierināt cilvēkus – pulkveža Oskara Kalpaka piemiņa nekādā gadījumā necietīs,” piebilst A. Rikveilis. “Aizsardzības ministrija nav aizmirsusi par Kalpaka muzeju “Airītēs”, iegulda līdzekļus slavas zālē Rudbāržos, ir izveidots piemineklis Rīgas centrā, un neredzu iemeslu, kāpēc mēs nevarētu atbalstīt arī “Liepsalas”.”
Nepazudināšot “Liepsalas”
Uz Ā. Grundmanes-Kalpakas atstāto mantojumu pieteikusies pulkveža Oskara Kalpaka tēvabrāļa mazmazmazmeita Anita Kalpaka. Zināms, ka Kalpakam ir arī citi radinieki, piemēram, Ārijas kundzei ir māsa ar bērniem un mazbērniem Amerikā, bet viņi līdz šim neesot izrādījuši interesi par “Liepsalām”. Arī tepat Latvijā esot cilvēki, kas varot savu ciltskoku aizzīmēt līdz pulkvedim Oskaram Kalpakam.
Anita ir simpātiska 23 gadus veca rīdziniece, Uzņēmumu reģistra lietvedības un administrācijas atbalsta nodaļas vadītāja. Viņa sola turpināt Ārijas Grundmanes-Kalpakas iesākto.
A. Kalpaka: – Man par “Liepsalām” nav mantiskas intereses, tikai dzimtas gods. Kamēr vēl nav noskaidrojies mantinieks, apņēmos rīkot, koordinēt saimnieciskos darbus un tradicionālos pasākumus. Ja mājas, kurās esmu darbojusies kopā ar Ārijas kundzi, būtu nokļuvušas armijas īpašumā, arī tad savu iespēju robežās mēģinātu palīdzēt “Liepsalu” apsaimniekošanā. “Liepsalās” ieguldu savu naudu – rīkoju talku, nodrošinu ikdienišķo saimniecisko darbu izpildi, neņemot vērā, kas, kam un kāpēc varētu piederēt.
Žēl, ka cilvēki, mani nemaz nepazīstot, spriež stereotipiski. Kāpēc jādomā, ka nespēju būt tikpat cēla, stipra un patriotiski noskaņota kā Ārijas kundze? Taisnīgums Kalpaku dzimtai ir asinīs.
– Vietējie gaida, ka jūs “Liepsalās” parādītos biežāk…
– Taisnība. Taču man ir daudz pienākumu – darbojos vairākās sabiedriskās organizācijās, strādāju valsts darbu. Cenšos “Liepsalās” būt iespējami bieži.
– Bet ja nu tagad, kamēr jūs kārtojat īpašuma lietas, uzrodas citi mantinieki?
– Kur tad viņi ir, kad jāķeras pie darba?
– Ja gadījumā pašvaldības un armija jūs neatbalstīs, jūs varēsiet atlicināt 5000 latu gadā “Liepsalu” uzturēšanai?
– Būs jāvar.
– Kāpēc Ārija Grundmane-Kalpaka tomēr neuzticējās jums, bet gan valstij?
– Ārijas kundze savā dzīvē saskarsmē ar cilvēkiem bija piedzīvojusi skarbas vilšanās, viņai nebija bērnu, vīrs miris, viņa uzticējās tikai sev un bija liela Latvijas patriote. Ārijas kundze mani iecēla par testamenta izpildītāju, tāpēc man vēl jo vairāk jāraugās, lai testamentā noteiktie pienākumi tiktu pildīti. Un tie tiks pildīti.
2. raksts:
Murgu zona
Latvijā cilvēka pēdējo gribu, izrādās, neaizsargā nekas
2006.gada 13.septembrī Rīgā, Ģertrūdes ielā 9, pie zvērinātas notāres Ingas Muciņas iegāja štrama, sirma kundze un pauda, ka vēlas rakstīt testamentu. Aktu un apliecinājumu reģistrā tas nu iereģistrēts ar numuru 9675. Viss kārtībā, vai ne? Šīssauless lietas, šķiet, sakārtotas, laiks pie sava Visvalža doties, nodomāja Ārijas kundze un dažas dienas pēc testamenta sastādīšanas tā arī izdarīja – 27. septembrī aizgāja Mūžības ceļā…
Testamentā skaidri rakstīts
„Vakara Ziņu” rīcībā nonāca šī testamenta, ko sastādījusi pirmā Latvijas bruņoto formējumu komandiera (Latvijas armijas pirmā virspavēlnieka) pulkveža Oskara Kalpaka brāļa meita, kopija. Tajā teikts: «1. Ar šo es, Ārija Kalpaka – Grundmane, pasludinu savu pēdējo gribu un ar šo testamentu nosaku sekojošo:
1.1. man piederošo nekustamo īpašumu Liepsalas, kas atrodas Madonas rajonā, Ošupes pagastā, un kur izveidota Pulkveža Oskara Kalpaka dzimtas Piemiņvieta un man piederošos noguldījumus, kas glabājas VAS Latvijas Hipotēku un Zemes bankā, es novēlu Latvijas Bruņotajiem spēkiem (..).»
Par testamenta izpildītājiem iecelti ARTIS TIRZMALIS un ANITA KALPAKA. Par viņiem testamentā teikts: «..Dzīvokļa (Baznīcas ielā 8 – 24 –VZ) lietošanas tiesības, kas nopirktas līdz 2020.gadam, un visu, kas atrodas dzīvoklī, tanī skaitā dažādus sudraba izstrādājumus, porcelāna traukus, mēbeles, kažokus – novēlu Kalpakai Anitai un Tirzmalim Artim līdzīgās daļās un vienlaicīgi nosaku, ka visa manta, kas atrodas šajā dzīvoklī un norādīta šī testamenta 1.1.3.punktā nododama un izmantojama saskaņā ar šī testamenta 1.1.3. punkta noteikumiem.»
Savukārt punktā 1.1.3. noteikts: «Pulkveža O. Kalpaka dzimtas Piemiņvietā Liepsalās iekārtojama mana un mana vīra Visvalda Grundmaņa istaba – trimdas bibliotēka, kur pārvedamas no mūsu dzīvokļa Rīgā, Baznīcas ielā 8 – 24 visas grāmatas, visas gleznas, tajā skaitā Liberta „Tautu meita”, Skultes „Rīga”, Gaiļa „Jūra ar sasisto laivu”, Matisona „Arājs”; grāmatu plaukti, grāmatskapji un vajadzīgās mēbeles, kartes, dekoratīvās latviskās un vēsturiskās piemiņlietas, ērģelītes un Liepsalās vasaras nometnēm vajadzīgie saimniecības piederumi un trauki.”
Ārijas kundze testamentā strikti nosaka arī to, kas un par ko pienākas Artim Tirzmalim un Anitai Kalpakai: „1.6. Par darbu un pūlēm testamenta izpildīšanā un aprūpē mani pavadot mūžībā testamenta izpildītājiem Anitai Kalpakai jāsaņem USD 2000,- un Artim Tirzmalim – USD 2000.”
Kaķim zem astes
Testamentu lasot, pārņem dziļa cieņa pret tā rakstītāju: tik pārdomāti un nesavtīgi rūpēties par nākamajām Latvijas karavīru paaudzēm! Tas arī saprotams, jo Ārija Kalpaka – Grundmane ir Latvijas armijas pirmā virspavēlnieka pulkveža Oskara Kalpaka brāļa meita. Tāpēc pilnīgi negaidīta bija ziņa, ka NBS no MANTOJUMA IR ATTEIKUŠIES!
Nekavējoties tapa redakcijas vēstule LR Bruņoto spēku virspavēlniekam Valdim Zatleram, aizsardzības ministram Vinetam Veldrem un NBS komandierim brigādes ģenerālim Jurim Maklakovam.
Žurnālistu rīcībā bija nonākusi 2006. gada 13. septembrī sastādīta testamenta kopija. Tajā teikts, ka ĀRIJA KALPAKA – GRUNDMANE viņai piederošo nekustamo īpašumu Liepsalas, kas atrodas Madonas rajonā, Ošupes pagastā, un kur izveidota Pulkveža Oskara Kalpaka dzimtas Piemiņvieta un viņai piederošos noguldījumus, kas glabājas VAS Latvijas Hipotēku un zemes bankā, novēlu Latvijas Bruņotajiem spēkiem.
Mums kļuvis zināms, ka Latvijas Bruņotie spēki no šī testamenta atteikušies. Lai gan ir Aizsardzības īpašumu valsts aģentūra (AIVA), kas pašlaik pārņem no visām Bruņoto spēku vienībām nekustamos īpašumus. Ir zināmumi gadījumi, kad NBS ir pieņēmuši dāvinājumus „naudā un graudā”. NBS neatteicās arī no atpūtas bāzes „Pipariņi” (Cēsīs), kas agrāk piederēja privātpersonai.
Tāpat žurnālistiem zināms, ka ir iesniegums ģenerālprokuratūrai ar pieprasījumu izmeklēt šo lietu.
Jautājums: kas un kādēļ pieņēma šādu lēmumu? Kāpēc AM atteikusies pieņemt pirmā Latvijas armijas komandiera radinieces dāvinājumu, kas pēc tiesas un taisnības pienāktos tieši šai ministrijai, kuras pārziņā neapšaubāmi būtu latviešu patriotisma audzināšana? Pulkvedis Oskars Kalpaks reiz ir tas cilvēks, uz kura likteņgājuma pamata to varētu darīt.»
Žurnālisti uzreiz saprata, ka ātrāk par likumā noteiktajām divām nedēļām atbildes no minētajiem kungiem nesagaidīt. Interesanti, vai viņi ir par tiesisku valsti arī darbos, ne tikai vārdos? Piemēram, ASV var savam sunim vai kaķim atstāt mantojumā pat miljonus un neviens to nedrīkst apstrīdēt, savukārt Latvijā pēdējo gribu, izrādās, neaizsargā nekas.
ASV dzīvo Ārijas Kalpakas – Grundmanes vecākā māsa, kas no mantošanas tiesībām atteicās par labu Ārijai, lai viņa varētu attīstīt Liepsalas un visu, kas ar tām saistīts, testamentēšanu Bruņotajiem spēkiem ieskaitot. Tagad, kad NBS no mantojuma ir atteikušies, tuvākā mantiniece ir vecākā māsa Olga un viņas meitas.
Zināms, ka Ārijas kundze testamentā iecēlusi vairākus testamenta izpildītājus, bet nav paredzējusi iespēju testamenta izpildītājiem savstarpēji pilnvaroties. Testamenta izpildītājs var nodot savu pienākumu citam tikai tad, ja tas viņam testamentā noteikti atļauts. Tomēr ar to viņam nav atņemta tiesība vajadzības gadījumā rīkoties caur pilnvarniekiem.VZ pagaidām nav izdevies pa e-pastu sazināties ar Aizsardzības, Gaisa un Jūras spēku atašeja ASV un KANĀDĀ vietnieku Arti Tirzmalieti, lai uzzinātu viņa domas par notikumu attīstību un informēt par to, ka ir iesniegums Ģenerālprokuratūrā ar aicinājumu izmeklēt šo lietu.
Kā pērkons skaidrā dienā
Taču ar to pārsteigumi nebeidzās. VZ uzzināja, ka 22.janvārī Rīgas rajona bija paredzēts izskatīt Anitas Kalpakas prasību «par juridiska fakta konstatāciju», «lai varētu saņemt pie zvērināta notāra mantojuma apliecību kā likumiskais mantinieks.» Tā izteicās prasītāja, un šis teksts ir tiesā veiktā audio ieraksta fragments.
Uz tiesas sēdi liecināt bija uzaicināti trīs radinieki: Anitas vecmāmiņa (pulkveža brālēna vedekla), Anitas tēvs un Evalds Točs, kas strādā Liepsalās. Sēdes laikā tika mēģināts pierādīt, ka testamenta atstājēja Ārija Kalpaks – Grundmane, dzimusi 1922.gadā, ir tā pati Ārija Kalpaka – Grundmane, kas dzimusi 1920.gadā.
Aizkustinošas bija Evalda Toča liecības par to, ka Ārijas kundze viņam vienmēr sūdzējusi, ka juku laikos Vācijā esot pataisīta par diviem gadiem jaunāka. Tas ir tas pats Evalds Točs, kuram testamentā novēlēta automašīna «Ford Taurus» un, tāpat kā testamenta izpildītājiem, 2000 dolāru. VZ jautāja godavīram Evaldam: «Vai, sūdzoties par dzimšanas gadu, Ārijas kundze ne reizi (!) nebija pat iepīkstējusies, ka viss Liepsalu komplekss, un ne tikai tas vien, tiks novēlēti NBS?»
Jaukās blondīnes teksti
Uz tiesneses jautājumu, vai uz likumisko mantojumu nav arī citu pretendentu, skanēja atbilde (VZ audioieraksta fragments): «Uz likumisko mantojumu nepretendē vairāk neviens! Esmu gan likumiskā, gan testamentālā mantiniece!» Lai par «testamentālo mantinieci» nebūtu jāsaka – meli, VZ raksta: maldinoši teikts, jo testamentā skaidri un gaiši norādīts, konkrēti kas un par ko pienākas Anitai Kalpakai.
Un vēl: Anitai ir ļoti attāla radniecība ar Oskaru Kalpaku: viņa ir pulkveža brālēna vedeklas mazmeita. Tātad – viens pulkveža brālēns no pulkveža tēva četru brāļu un trīs māsu kuplo ģimeņu pēcnācējiem!
Diez, kāpēc kāds no 7 (!) ģimeņu atvasēm, kuriem ir tādas pašas tiesības uz mantojumu kā Anitai, vēl nav pieteikušās?
Un tā: »Vakara Ziņas« meklē visus pulkveža Oskara Kalpaka māsīcu un brālēnu vedeklu un znotu mazmeitas un mazdēlus! Gan jau kāds radinieks vēl ir atrodams pie labas veselības un skaidra saprāta, lai spētu īstenot Ārijas Kalpakas – Grundmanes pēdējo vēlēšanos!
Uz tiesneses jautājumu, kāpēc vismaz 60 gadus Kalpaka – Grundmane neko nav darījusi, lai kļūmi ar dzimšanas gadu izlabotu, Anita atbildēja: «Viņa noteikti to būtu darījusi, lai es varētu veiksmīgi un ātri nokārtot šīs mantojuma lietas…»
Patiesības teksti
VZ pēc rūpīgiem meklējumiem atrada cilvēkus, kuri apliecināja Ārijas Kalpakas – Grundmanes īsto dzimšanas gadu.
Apliecinājums
Ar šo apliecinu, ka tikšanās reizē ar Āriju Kalpaks – Grundmani 2004.gada aprīlī precizēju viņas dzimšanas gadu. Ā. Kalpaks –Grundmane apliecināja, ka viņa dzimusi 1922. gadā.
E. Mugurēvičs
Autors grāmatai «Oskars Kalpaks», Jumava, 2007.
Salaspilī 2008.gada 29.janvārī
Es, Emma Kalpaka, apliecinu, ka Ārija Kalpaka – Grundmane ir dzimusi 1922.gadā, vienā gadā ar manu vīru Jāni Kalpaku, ko Ārija Kalpaka-Grundmane ir apliecinājusi sarunās ar savu radinieku Jāni Kalpaku, ka viņi ir viengadnieki.
E. Kalpaka
25. 01. 2008.
Mūsu naivās cerības
Rīgas rajona tiesā šī gada 4.februārī pulksten 10.30 tiks pasludināts spriedums konkrētajā civillietā. VZ noraida jebkādus pārmetumus mēģinājumā ietekmēt tiesu, jo turpinām lolot naivas cerības, ka dzīvojam tiesiskā valstī un ka jebkurš pasludinātais spriedums ir balstīts tikai un vienīgi uz likumiem, neietekmējoties no tā, kurš kurai ir boifrends un kas savukārt ir boifrenda tētis vai mamma.
Tāpat arī gaidām atbildes no Valda Zatlera, Vineta Veldres un Jura Maklakova, lai varētu tālāk risināt šo interesanto lietu.
Par Tatjanu Ždanoku un piketu pie Eiropas mājas, kurā pasludināja krievu valodu no Sevastopoles līdz mūsu rietumu robežām, komunistes Laimdotas Straujumas vadītajai Latvijas valdībai politisku paziņojumu nebija, jo bija aizņemta ar Cilinska sodīšanas plānošanu. Latvija ir pirmā valsts ES, kur noticis publisks atbalsts Krievijas agresīvajai politikai.
Ko tik labs goda vīrs kā Cilinskis meklē tanī mēsla Bērziņa izperētajā svešu varu sulaiņu bandā?