Uldis Ģērmanis. 18. novembra pārdomas

Piezīmes no Ievas Nikoletas Dāboliņas dienasgrāmatas  

Ieva Nikoleta DāboliņaŠīs pārdomas Uldis Ģērmanis nolasīja valsts svētku sarīkojumā Gēteborgā, 1986.g. 23.novembrī. Jāsaka, ka neko labāku un trāpīgāku joprojām neesmu lasījusi, tādēļ lasiet uzmanīgi un līdz galam.

Foto: Ieva Nikoleta Dāboliņa

 Pulcējoties un pieminot 18.novembri, mēs cildinām un godinām latviešu tautas lielāko vēsturisko sasniegumu tās garajā vēstures gaitā – neatkarības pasludināšanu, izcīnīšanu un pašu brīvo Latvijas Republiku, kas joprojām turpina pastāvēt kā starptautisko tiesību subjekts. Der atcerēties, ka mūsu tēvzemes tēvi – Tautas padomes locekļi – pa lielākai daļai bija jauni cilvēki (jaunākais bija 19.gadus vecs). Krietns skaits no viņiem piederēja pie tās ļaužu kategorijas, kas šodien ir ELJA (Eiropas Latviešu jauniešu apvienība) biedri.

Uldis ĢēmanisTo darot, mēs pagodinām paši sevi, apliecinām savas tautas vēstures un kultūras apziņu. Lai kāda tauta varētu pastāvēt, tai vajadzīga sava pašcieņa. Kas pats sevi necienī, to necienī arī neviens cits. Šo vienkāršo patiesību labi apzinājās jau tautas atmodas laikmeta darbinieki, par ko liecina pirms 130 gadiem publicētās rindas Anša Leitāna rediģētajā „Mājas Viesī” (1856. Nr. 2)

Foto: Uldis Ģērmanis 

…Mēs latvieši! Un pie šī vārda

Mēs mūžam draugi paliksim.

Kas tautas godu kājām spārda

To vārguli nožēlosim!

 Arī apspiestu tautu, kas saglabā savu pašcieņu un vēstures apziņu, nevar pārtautot un iznīdēt. Tāpēc okupanti mūsu paverdzinātajā tēvzemē dara iespējamo, lai pārvērstu latviešus par sava veida mankurtiem (bezatmiņas un bezgribas vergiem). Latvijas vēsture (kaut vai viltotajā padomju versijā) skolās īstenībā netiek mācīta, LVU nav Latvijas vēstures katedras. Reizēm Rīgas presē dzird liekulīgu žēlošanos, ka jaunatne nekā nezina par „latviešu slavenajām revolucionārajām tradīcijām un leģendārajiem sarkanajiem strēlniekiem”. No Maskavas viedokļa tas ir teicami – lai latvieši neiedomājas, ka viņiem kādreiz bijusi kaut kāda nozīme! „Atkušņa” laikā pēc kompartijas XX kongresa (1956.) steigā izdevās strēlniekiem uzcelt pieminekli un muzeju, kas vēlāk vairs nebūtu bijis iespējams. Taču pieminekļi ir mēmi un tos var dažādi iztulkot (kā tas tiek darīts ar Brīvības pieminekli un mātes Latvijas tēlu Brāļu kapos). Ojārs Vācietis savā laikā (1980.) mēģināja saviem bezvēstures tautiešiem atgādināt:

 Jo zini,

Ka esi caur gadsimtiem nākts,

Nevis vakardienai

No ratu pakaļas izkritis

 Bet to uzzināt viņiem ir liegts. Sekas ir izļurkāta pašapziņa un demoralizācija. Padomju izspiedzes orgāni savukārt vervē trimdā paklausīgus un iztapīgus „lojālus dzimtenes patriotus”, lai vājinātu un pieklusinātu mūsu kritiku un protestus pret plānoto mankurtisma procesu, lai šo neķītro pasākumu varētu veikt pēc iespējas ērtāk un netraucētāk.

Gadsimta nelietis

Foto: Vīzentāls. Kā ir ticis zināms, Vīzentāls par sevi ir uzdevis viltotus datus. Nav bijis nekāds “nometņu moceklis”, bet gan krāpnieks un nelietis. Īsi sakot, kriminālelements. Apmelojot LR pilsoņus ir veicis noziegumu pret latviešu tautu !!! Herberta Cukura slepkava !!! Bet,- kā redzams, tad Dieva “izredzētajiem” tas ir atļauts. Laikam, jau VIŅU dievam tas ir pat pienākums, apmelot un sēt naidu starp tautām un cilvēkiem… .

18.novembris ir pieminēšanas un atcerēšanās diena. Tā ir arī piemērota diena pārdomām par mūsu pagātni, tagadni, un nākotni. Tāpēc gribu izmantot man piešķirtās minūtes dažām pārdomām, ko izraisījusi nodarbošanās ar mūsu vēsturi un savā ziņā arī „Vīzentāla puiku” pašreizējais uzbrukums latviešiem un igauņiem Zviedrijā.

Palaikam nākas dzirdēt teicienu: „Vēsture māca, ka cilvēki no vēstures neko nemācās.” Līdzīgi dažam labam citam „spārnotam” un šķietami dziļdomīgam izteicienam tas neiztur nopietnu pārbaudi. Ja tas tiešām atbilstu īstenībai, tad mēs joprojām dzīvotu alās vai kokos. Taču var teikt, ka cilvēku diemžēl nemācās pietiekami no vēstures, jo vairums to zina ļoti trūcīgi, pavirši vai kļūdaini.

Kāpēc tas tā, un kāpēc tad viņi necenšas vairāk no vēstures mācīties un izdarīt praktiski noderīgus secinājumus, jo vēsture taču glabā visu iepriekšējo paaudžu pieredzi – visus sasniegumus un neprātības, vērtīgas atziņas, kļūdas un maldus? Šai nevarēšanai ir daudz un dažādu iemeslu. Minēšu tikai dažus. Vispirms jau tas prasa laiku un spēju kritiski izvērtēt šo pieredzi. Ne velti mēdz teikt: „Ja vecais spētu un jaunais zinātu!” Tas prasa arī drosmi skatīties acīs īstenībai, lai arī tā dažkārt būtu, cik nepatīkama un nežēlīga būdama. Bet daudziem cilvēkiem (bez tautību un ticību izšķirības) tas ir ārkārtīgi pretīgi. Daudz labprātāk viņi nododas dažādām iedomām, maldiem un vēlmēm. Tāpēc arī visvairāk sekotāju ir tiem „praviešiem” un „vadoņiem”, kas sola visneiespējamākās un trakākās lietas.

Mūsu jaunāko laiku (20.gadsimta) vēsture ir bijusi tik dinamiska, dramatiska un traģiska, ka to grūti salīdzināt ar kādas citas tautas vēsturi. Šai gadsimtā latvieši ir situšies un kāvušies visos karos un revolūcijās, kas norisinājušies Austrumeiropas telpā. Ir interesanti konstatēt, ka vislielākos panākumus (paši sev) mēs guvām un vismazākos zaudējumus cietām, kad cīnījāmies zem saviem karogiem par saviem nacionālpolītiskajiem mērķiem. Tās bija mūsu slavenās Brīvības cīņas 1918. – 1920.g. Ienaidnieku bija tik daudz, un pārspēks tik liels, ka situācija varēja likties bezcerīga, bet tās atrisinājums bija priekšzīmīgs:

·Ar mums naidīgā baltvācu Landesvēra un vācu Dzelzdivīzijas palīdzību mēs satriecām galvenos lielinieku spēkus;

·Ar efektīvu igauņu palīdzību sasitām vāciešus;

·Nacionālā vienprātībā sakāvām t.s. Rietumkrievijas armiju resp. fon der Golca un Bermonta teicami apbruņoto karaspēku;

·Sadarbībā ar poļiem ātrā ofensīvā atbrīvojām Latgali.

 Mūsu Brīvības cīņu karavīrus neviens nekad nav iedrošinājies ne zaimot, ne vajāt. Sakautie un pārsteigtie ienaidnieki – lielinieki, krievu monarhisti, vācu aneksionisti un baltvācu muižnieki (tā sakot, „Rotfront und Reaktion”) – gan attīstīja jaunajai latvju valstij naidīgu propagandu, bet tā nespēja kavēt Latvijas attīstību.

Gluži citādi rezultāti un sekas ir bijušas tām cīņām, kad latvieši (piespiesti vai brīvprātīgi) kāvušies zem svešiem karogiem (krievu, lielinieku un vācu):

·Visos gadījumos – ļoti smagi zaudējumi;

·Divos gadījumos (zem lielinieku un vācu karogiem) mūsu karavīri turklāt piedzīvojuši daudz pārmetumu, zaimu un vajāšanu.

 Mūsu izmantotāji gan vienmēr cildinājuši latviešu cīnītājus kā „labu un derīgu materiālu” , kā dūšīgus un drosmīgus kaujiniekus. Mēs varam par to tikai rūgti pasmaidīt. 1967.g. to atļāvās darīt Māris Čaklais (tad vēl viņš nebija kļuvis „braucošais”) par sarkanajiem strēlniekiem savā poēmā „Piemiņas diena”:

 Gājāt, un jums likās

Puse pasaules pieder.

Vērmeles uz jūsu kapiem –

Tie ir tie īstie ziedi.

 

Tie, kas palika mājās,

Ar jūsu meitenēm dzīvo.

Jums jau par to nekas,

Ka tik tie karogi plīvo.

 

Latvieši nu reiz ir vairumā aktīvi un darbīgi ļaudis. Viņiem arī patīk lepoties ar savām darba spējām, drosmi un cīņas sparu. Dod tik šurp, un mēs parādīsim kā jāstrādā! Un sveši kungi uzsit uz pleca: „Malacis!” „Tüchtiger Kerl!” „Labs materiāls!” Bet kas tad no šīs strādības, censības un dūšības tiek latviešu tautai? – Lieli zaudējumi un dažkārt vēl negaidīta neslava un pārmetumi par šo dūšīgo strādāšanu (kalpošanu) un varonīgo cīnīšanos. Un pēc tam grūti aizbildināties, ka „mēs citādi nevarējām” u.tml.

Gan krievi, gan vācieši, kā jau imperiālisti, centušies mūs brutāli un nesaudzīgi izmantot saviem bieži vien nešķīstajiem pasākumiem. Pilnīgi izvairīties no šīs ekspluatācijas mums nav bijis iespējams, bet saprātīgāk rīkojoties un pasīvāk izturoties, mēs būtu varējuši mazināt zaudējumus un postīgākās sekas. Ikvienam der atcerēties Hamleta resp. Šekspīra allaž aktuālo aprādījumu: „Lieks darbīgums ir dažkārt visai bīstams!”

Secinājums, manuprāt, skaidrs: visiem spēkiem vairīties ļaut svešiem kungiem mūs izmantot svešu mērķu labā. Arī ar pasaules lāpīšanu un cilvēces glābšanu mums nav jānodarbojas, bet jākoncentrē visi atlikušie spēki savas tautas un sabiedrības mērķiem un interesēm (charity begins at home).

Mēs pārāk bieži esam bijuši dažādu pavēļu un rīkojumu izpildītāji un izdarītāji (sekmīgi un efektīvi), bet pārāk maz domātāji un plānotāji. Tādā veidā nevajadzīgi esam izšķieduši savus spēkus. Secinājums: vairāk plānot, aplēst, pārdomāt un organizēt, lai ar minimāliem spēkiem panāktu maksimālu efektu. Tas nozīmē arī attīstīt spējas ātri un mērķtiecīgi izmantot pretinieku kļūdas, pārsteidzības un muļķības. Jāievēro, ka daudzi ir krituši nevis citu, bet pašu izraktās bedrēs (gan lielās, gan sīkās sakarībās).

Vai pāreja no nepārdomāta darbīguma un dūšīguma uz slīpētāku plānošanu, taktikas izveidi un organizēšanu latviešiem ir iespējama? Es domāju, ka laimīgā kārtā tā ir jau sākusies. Šādu ievirzi var manīt dažu mūsu organizāciju darbā, šādā veidā ir centušās strādāt arī „Brīvībai” tuvās aprindas. Ar lojālu un ciešu sadarbību, pastāvīgi apmainoties ar informāciju un idejām, arī neliela grupa var būt visai efektīva un veikt nozīmīgus pasākumus.

Man gribētos atgādināt, ka sengrieķi, kas atstājuši tik lielu kultūras mantojumu, par savu lielāko varoni (ideālu) nebūt neuzskatīja vareno kausli Achileju, bet viltīgo Odiseju, kas uz faiaku ķēniņa jautājumu par viņa izcelsmi, lepni atbild:

„Es esmu Odisejs, Laerta dēls, no visiem cilvēkiem visviltīgākais, un mana slava jau ir uzkāpusi līdz debesīm.” (Odisejs bija arī viens no „Trojas zirga” autoriem).

Piebildīsim, ka ar „viltību” Odisejs saprata prasmi gudri un veikli rīkoties grūtās un sarežģītās situācijās.

Mūsu spēks nav un nevar būt kvantitātē, tāpēc tam jābūt un jāizpaužas kvalitātē. Un vēl dažās svarīgas īpašības ir nepieciešamas: pacietība, izturība, neatlaidība, kā arī žirgts un jautrs prāts. Pamatīgi un sistēmatiski mums jāpētī ienaidnieka taktika un metodes, lai varētu rīkoties tā, kā to prasa aktuālais moments. Mums ir jāatbrīvojas no lētticības un vientiesības (nekur taču nav teikts, ka latvietim katrā ziņā jābūt vientiesīgam), jo mums ir darīšana ar gluži neticami cinisku un blēdīgu ienaidnieku. Un mums reiz jāiemācās visas lietas un norises izvērtēt no latviešu, nevis „svešo, gudro kungu” viedokļa.

Neatkarības un brīvības atgūšana ir vēsturisks process, kam jānorūgst un jānobriest, bet ir svarīgi, lai tie mūsu spēki, kas darbojas šai virzienā būtu modri, prasmīgi saliedēti un spētu nekavējoties iejaukties polītiskajas norisēs, tiklīdz situācija būs nobriedusi. Ir ļaudis, kas zūdās, ka tūlīt nekas nenotiek. Viņi krīt depresijā, atmet visam ar roku, vai kļūst par kollaborantiem ar okupantu varas orgāniem, jo kā Gudrais Zālamans saka:

„To mirstamu cilvēku pārdomāšanas ir bailīgas un izprātošanas ir nepastāvīgas.”

Katra apzinīga latvieša pienākums ir apkarot jebkāda defētisma izpausmes. Strādāt latviešu lietas labā nav nekāda nasta jeb upuris, jo cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet viņam ir vajadzīgs arī kāds mērķis, kas dod augstāku jēgu dzīvei un darbam. Būsim priecīgi, ka mums tāds mērķis ir.

Padomju krieviskā vergu valsts nepilnos 70 gados ir panākusi savas sabiedrības gluži fantastisku demoralizāciju, saimniecības dezorganizāciju un stagnāciju, ko nevar labot, nemainot pašu padomju sistēmu. „Vēstures kurmis” šo koloniālo impēriju ir drupinājis (vēsturiskā skatījumā) rekorda tempā. Ja būsim pacietīgi, prasmīgi un izturīgi, tad savu mērķi vēstures gaitā arī sasniegsim. Rakstos stāv sacīts:

„Esi uzticīgs līdz nāvei, tad es tev došu to dzīvības kroni.”

Tie ir patiešām patiesi vārdi.

02.01.2011

You may also like...

26 komentāru

  1. zonnenbergs saka:

    Latvijas valsti,ka pasaku meza-drumas vietas,melni smaidi,akaci,
    tumsa.Katram caur sevi jabut cinitajam.Tads laiks.Bet ka saka,
    nekas nav muzigs.

  2. Edgars Dambītis saka:

    Latvieši brīvību izcīnija zem saviem karogiem,bet noturēt nespēja ilglaicīgi.Pasaules lielvalstis ar viltīgo cionistu darbību nicināja visas tautas,tajā skaitā arī latviešus.Padomju okupācijas laikā cionistu darbība izpaudās īpaši nelietīgi,tika slēpta saražotā produkcija,neļujot iegādaties pēc vajadzības.Veidoti nevēlāmo saraksti.Represēti un izsūtīti Latvijas patrioti,viņu radinieki un bērni.Viņi paši šo netīro riebīgo darbu veica ar pakalpiņu un okupētāj valsts ieklīdeņiem.Cīnītāji tika vajāti un nežēlīgos veidos nogalināti.Un šis “vēstures kurmis” ir starptautiskās cionistu organizācijas ar darbības plānu ne mazāk kā simts gadi.
    Astoņdesmito gadu beigas,cīnāmies pret okupācijas varu,ceram būt īsteni brīvi.Iegūstam it kā brīvību,bet kādu,ar piekto kolonu,ar kaut kādiem izgugrotiem nepilsoņiem kuri jāparveido par latviešiem,naudas dalīšanu ar 200,blēdīgas kombinācijas ar sertifikātiem,samaksu par darbu īpaši smieklīgu.Tad iekļūšana ES.Sadarbība ar starptautisko valūtas fondu un citām naudas mijēju iestādēm.Rezultatā esam padarīti trūcīgi ar kādu nelielu miljonāru bariņu kuriem arī drīzumā izzudīs viss sastrādātais vai sazagtais.šo raženo darbu cionistu labā paveiks mūsu pašu bālēliņi un drīzumā varam atrasties svešā īpašumā lai gan tā būs LATVIJA,bet vairs ne mūsu.

  3. Afgānis saka:

    Liec mieru Vīzentālam, labs vecis, un kā jau minēju tad mēs cionisti nepieļausim nekādu Latvijas uzplaukumu, jūs esat mums parādā vairākus miljardus kurus nekad neatdosiet un latvieši būs mūsu cionistu vergi.

  4. white joker saka:

    .nu moins, mans i beigts, kur feini un trāpīgi ir tas Ģērmanis pateicis. es tik nesaprotu, ko tas afhaņka te skaļi taurē, takš cionisms radija boļševismu-komunismu un fašismu-nacismu a tas ir ar likumu aizliegts, tad jau afgaņka ir noziedzinieks, jo propogandē te noziedznieku režīmu sakni

  5. Afgānis saka:

    cionisms NAV aizliegts, boļševisms-komunisms arī nē, jo mēs taču uzvarējām 2.pasaules karu, uzvarētājus netiesā bomār joker

  6. annamarija saka:

    Ulža Ģērmaņa sacītais ir aktuāls arī mūsdienās. Žēl, taču starp mūsdienu “vēsturniekiem” neviena tāda kaluma vīra nav…

  7. Raimonds Bitenieks saka:

    Loti,loti labs un sakarigs raksts! Tas liek domat.Mus Latvijas vesturi raksta pec pasutijuma un gala rezultata,cik “vesturnieki”tik Latvijas vestures!!!Vesturi var uzrakstit tikai un tikai uz dokumentaliem fakstiem.

  8. zonnenbergs saka:

    Raimondam-Pilnigi piekritu.Vesture nav vines meza pasakas,vai
    pasutijums restorana u.t.t.

  9. Eduards saka:

    Pareizi,Patiesi uzrakstīts!Un tiešām -šodienas Latvijas ienaidnieks irBEZGALA CINISKS-ne tikai neatzīst nodarīto ļaunumu ,bet viSĀDOS VEIDOS TURĀS PIE VARAS,PĀRKĀPJOT SATVERSMI,likumus,morāli…Nav NEVIENAS IESTĀDES LATVIJĀ, KURAS aizstāvētu TIESISKUMU,LIKUMĪBU…
    “Jāgriežas pēc palīdzības Starptautiskajās iestādēs.

  10. annamarija saka:

    “Jāgriežas pēc palīdzības Starptautiskajās iestādēs,” saka Eduards. Un to mums palīdzēs izdarīt LRTT fiksētie noziedznieku un citu šlaku nodevēju nodarījumi.

  11. Eduards saka:

    Paldies par piebildi-ANNAMARIJA!

  12. AG saka:

    Leonards man savulaik stāstīja, ka U.Ģ. labi runājot par pagātni, bet attiecībā uz šodienu nepieprasot dekolonizāciju, bet atbalstot integratoru murgus. Droši vien, ka tā arī bija.

  13. Ernis Purnis saka:

    Labsvakars šai Jaunā Gada vakarā tautiešiem un tautietēm! Piekrītu Raimondam B.,Eduardam,annamarijai, ka U.Ģērmanis ir tik labi un aktuāli izteicies, ka nav ko piebilst!

  14. Ernis Purnis saka:

    Ar cieņu gribu jums piedāvāt ieskatu mūsu brāļu tautas pārstāvja, lietuviešu izcila tautas dēla Dr. philos. Juozs Girņus atziņas par valstiskām, nacionālām tēmām:

    TAUTISKA VALSTS
    Katra cilvēciska pilnība ir tautiska un individuāla. Tauta ir pilnā mērā cilvēciska sabiedrība, ko saista nevis akli instinkti, bet garīgas un morālas saites. Ar valsts izveidošanu tauta iegūst organizācijas veidu. Valsts ir tautas tiesiskā personifikācija. Tautiskas valsts ideju nostiprināja brīvības ilgas. Valsts totālisma pamatā ir partijas absolūtisms, bet ne tauta. Tauta valstij sniedz ne tikai faktisko, bet arī morālo pamatu, pilsonisko lojalitāti stiprinādama ar tautisku brālīgumu.
    Bez savas valsts tauta nevar būt brīva. Valsts ir tā organizācija, kas dod iespēju tautai dzīvot brīvi un celt savu tautisko kultūru. Atzīt tautu nozīmē atzīt tām tiesības uz neatkarīgu valsti. Nekas cilvēcīgs nav augstāks par tautu, izņemot pašu cilvēku. Visus sevī iekļaudama, tauta dabiski ir visu brīvības avots.
    TAUTAS SŪTĪBA
    Tautu raksturo tādi pamata “elementi” kā rase vai kopīga cilme, valoda, tradīcijas, dzīvesveids, kopējs liktenis un vēsture. Šie faktori ir nozīmīgi tautas izveidošanā, tomēr neviens no tiem nav absolūti nepieciešams. Jo vairāk saišu vieno tautu, jo lielāks ir tās iekšējais izturības spēks. Nosauktās saites ir tautas materiālie elementi, tikai “viela”, no kuras tauta veidojas. Kultūra šo vielu sakausē formas vienībā. Tautas iekšējā vienība sakņojas tās kultūras vienībā. Ja politisko organizēšanos nepavada pietiekami intensīva kultūras rosme visās tās nozarēs, tad arī sasniegtā politiskā vienība nedod pietiekamu drošību tautas vienības īstenošanai. Būdama tautas dzīvības avots, kultūra vienlaikus ir tās sūtība, kas piešķir tās eksistencei cilvēcisko jēgu. Katra tauta ir vienlīdz aicināta izveidot saviem locekļiem cilvēciski vērtīgu vidi. Tāpēc tiklab atsevišķam cilvēkam, kā arī tautai ir uzdevums vērtīgi eksistēt, ne tikai pavadīt laiku. Celdama savu kultūru, tauta īsteno arī savu sūtību.
    Primitīva līmeņa sabiedrība savu vienību sargā ar masām raksturīgu prasību, lai ikviens būtu tāds, kā “visi”. Katra atšķirība tiek uzskatīta par pārkāpumu, kura gadījumā izturēties citādi nekā “visi” to dara šķiet sabiedrības pamatu graušana. Tāpēc primitīvās sabiedrībās tik liela nozīme tiek piešķirta visādām formām, rituāliem un ceremonijām. Kamēr pilnā mērā ir spēkā “visu” spiediens un vienība balstās nivelācijā, tikmēr kultūras augšupeja ir grūti iespējama. Bet tiklīdz atsevišķiem savā radošā garā spējīgākiem indivīdiem paveicas relativizēt “visu” iespaidu, tā atveras acis arī ieskatam, ka ir iespējama dziļāka vienība, nemaz neprasot, lai visi būtu vienādi. Brīvība meklēt patiesību kļūst par dzīvīgāku vienības pamatu nekā prasība nekritiski par patiesību uzskatīt visu to, ko “visi” atzinuši. Garīgu atšķirību brīvība nevājina tautas vienību un nepadara tautu mazāk dārgu.
    Celdamās savā kultūras līmenī un ar to pašu pāraugdama no primitīvas “visu” kundzības brīvā sabiedrībā, tauta kļūst saviem locekļiem dižāka savā vērtībā. “Visu” valdītā sabiedrība turas uzspiestā konformismā, spaidos, un atsevišķs loceklis tajā jūtas savējais līdzības dēļ ar citiem. Turpretī brīvā sabiedrībā cilvēks jūtas ne tikai savējais, bet arī brīvs. Tauta, kas savā kultūras augšupejā izaugusi par brīvu sabiedrību, kļūst dārga ne tikai kā sava, bet vienlaikus arī kā tāda sabiedrība, kurā cilvēks var brīvi izteikt visu savu individualitāti.
    TAUTAS MĪLESTĪBA
    Kādēļ personai jāmīl sava tauta? Ko vispār varam mīlēt? – Tikai to, kas ir mīlestības vērts. Bet mīlestības vērts ir tikai tas, kas pats sevī ir vērtīgs. Mīlam vērtības, nevis faktus. Tautu ir vērts mīlēt, jo tā ir vērtību nesēja un vērtību radītāja. Nevar mīlēt to, kas nemaz nav pazīstams. Tomēr pazīšana ir tikai mīlestības noteikums, nevis tās pamats. Pazīšana atklāj tikai faktiskos objektus, bet vērtības mums parādās tikai caur jūtām. Vērtības nav vienaldzīgas: tās vajag ne abstrakti zināt, bet pašam pārdzīvot. Kurš paliek pret jebkādu vērtību sevī noslēdzies, tas nevar arī vērtības pārdzīvot. No otras puses – vērtības pašas ir mīlestības iededzinātājas. Ko kāds patiesi pārdzīvo, tas viņam pats no sevis kļūst vērtīgs. Vērtību atklāšana nozīmē arī to iemīlēšanu.
    Neko nevar no malas uzlikt mīlestībai par pienākumu, bet mīlestība pati ir iekšēja pienākuma ierosinātāja. Kas mīl, tas brīvi uzņemas pienākumus. Principā personai sava tauta jāmīl tāpēc, ka tā ir savas tautas bērns. Tauta ir mūsu kopīga māte. Bet nevienu pienākumu nevar attaisnot tādam, kas prasa tā pierādīšanu. Katrs pienākums balstās vērtībā: “tā pienākas” faktiski nozīmē vērtību. Kurš neapjauš šo vērtību, tam nekādu pienākumu nevar pierādīt.
    TAUTISKAS VIENALDZĪBAS IEMESLI
    Tādam, kurš prasa, lai patriotisma pienākumu pierādītu, pierādījumu vietā var tikai norādīt, kādi iemesli nosaka tautisko vienaldzību.
    Pirmais ir EGOISMS, kas vispār ir akls katrai vērtībai. Egoists visu mēro tikai no materiāla labuma, un visas vērtības viņam ir tikai līdzeklis peļņas medīšanai. Ja atmaksājas, egoists var tēlot arī patriotu. Bet tiklīdz patriotisma tēlošana vairs nedod peļņu, bet prasa upurus, egoists vienu tēviju pārmaina pret citu: ubi bene, ibi patria – kur man labi, tur ir mana tēvija. Egoistam nav nodevības, jo viņam nav arī uzticības. Visas mīlestības un uzticības izpausmes viņam neko nenozīmē, ja viņš tur nesaredz peļņu. Arī nodevība viņam ir “vērtīga”, ja tik tā izrādās ienesīga. Nav pierādījumu, kas varētu egoistam atvērt acis, lai viņš saskatītu egoisma niecīgumu. Nevis pierādījumi var atklāt egoisma niecību, bet dzīves sitieni, uzskatāmi parādot, kur un kādas bijušas īstās vērtības.
    Otrs tautiskā akluma iemesls – personas iekšējā saskaldīšanās PĀRTAUTOŠANAS procesā. Cēlies no vienas tautas, bet vairāk veidots citā tautā, cilvēks vairs neizjūt, kura tauta ir savējā. Vai nu vienā gadījumā viņš renegātiski necietīs savu tautu, vai citā gadījumā bez nožēlas to pametīs, vienlīdz abos gadījumos tauta tādam šķiet maināma lieta, un tāpēc arī ne tāda vērtība, ko nevarētu apmainīt.
    Pārtautošanās notiek kā tikumiskas dabas konflikts, kas tomēr nemodina vainas apziņu, jo tā parasti notiek pakāpeniski, nejūtami, pašiem to nemanot, un tāpēc atstājot sirdsapziņu mierīgu. Zemapziņā vainas apziņa tomēr saglabājas arī tad, ja cilvēks jūtas bez vainas. Raksturīgi pārtautošanās vainas jūtas no zemapziņas izteicas neiecietībā un naidā pret tēvu tautu un visu, kas to atgādina. Tā ir neiecietība, kas raksturīga visiem renegātiem (atkritējiem). Tautību var mainīt tikai tāpēc, ka tauta, kaut gan sakņojas bioloģiskos pamatos (kopēja izcelsme), tomēr ir kultūras kopība, nevis rasiska grupa.
    Trešais tautiskā vienaldzīguma iemesls – doktrinārs aklums pret tautu jeb tā sauktais KOSMOPOLĪTISMS. Ir vairāku paveidu kosmopolītisms: pacifistiskais kosmopolītisms mūžīgā miera ideālu pamato tautu iznīkšanā; imperiālistiskais kosmopolītisms caur tautu iznīkšanu cer nodibināt lielvalstis; materiālistiskais kosmopolītisms tautu atšķirības noraida proletāriskās vai kapitālistiskās internacionāles vārdā; ideālistiskais kosmopolītisms tiecas pēc apvienotas cilvēces, lai iedzīvinātu brālības ideālus utt. Vieni noliedz tikai tautu vērtību, uzskatīdami tās par pārejošu vēstures parādību, kas pamazām iznīks, citi tautas tieši paļā kā kolektīvā egoisma altārus. Vieni sirsnīgi sapņo par kosmopolītisma ideāliem, citi to sludina tikai priekš citiem, lai ātrāk tos pieveiktu. Bet visi kosmopolīti vienlīdz nejūt tautas īpatnējo vērtību un nododas utopijai, ticēdami, ka tautas drīz iznīks.
    Kosmopolītisms – tas ir morālais genocīds. Nav nejaušība, ka visi apspiedēji cenšas apspiestajos potēt kosmopolītisma noskaņas.
    PATRIOTISMS KĀ TAUTAI KALPOŠANAS TIKUMS
    Mīlam to, kas ir savs. Tomēr mīlēt, kas savs, nenozīmē visu, kas savs, vienlīdz atzīt. Patiesa mīlestība nav akla mīlestība: tai sāpīgi par visu, kas savējos ir primitīvs, bet tā uz visu raugās ar apņēmību trūkumus pārvarēt un novērst. Nekādas īstenības ēnas nespēj mīlestību mazināt, bet uzliek pienākumu cīnīties par labāku nākotni. Mīlēt savu tautu – tas ir celt to tādu, lai tā būtu entuziasma vērta visā savas būtības plašumā. Tas, kā vajag būt, mīlestībai ir nozīmīgāks par to, kā faktiski ir. Būt patriotam nozīmē pašam sevi iesaistīt pienākumos tautas labā. Tautas sasniegumi un zaudējumi, triumfs un apkaunojums, visu tautas rūpju pārdzīvojums cilvēku ietekmē uzņemties atbildību un iniciatīvu, gatavoties darbiem un tos veikt līdz galam. Īsts pārdzīvojums aizvien vēršas rosmē, pašaizliedzībā un darbā.

  15. zonnenbergs saka:

    Ernim-Viss jau ir pareizi.Bet pagaidam latviesa labklajiba atkariga,
    no naudas daudzuma LATVIJA.Es domaju valsti.

  16. 13 saka:

    Rakstītājiem ir acīmredzot 10 dzīslas kabelim.

  17. white joker saka:

    ..nē,hi,hi, mumsim ir 13 kabeļi uz vienu dzīslu,hi,hi

  18. 13 saka:

    Grantiņa kg-s raksta tikai informāciju(žēl ka viņam atļauj tik maz
    rakstīt),svarīga ir tikai informācija.CILVĒKIEM kam kabelī ir 16 dzīslas
    viņu informācija ir gudra,godīga,pareiza bez mazākā ļaunuma,bet ar
    10 dzīslām negodīgums,slepkavošana u.t.t ir jau iedzimts.CILVĒKI izlasot
    par neliešu sastrādātajiem briesmu darbiem sapratīs cik šobrīd pasaule ir
    briesmu un briesmoņu pārpilna.Atspoguļojot neliešu darbus pareizi ir
    nosaukt”varoņu”iniciāļus,rakstīt tos tukšos saukļus visi ir varoņi.
    Var lasīt žurnalista Filātova kg-a rakstus,pie katras nejaucības ir
    uzrakstīts”varoņa” vārds.

  19. white joker saka:

    …nu moška ar, bet kur to filatovu var lasīt. un tu pasaki, kas par dzīslām,kas par 16, kur to ņēmi a kas to var galvot, es domāju, tu humoru laid

  20. black_joker saka:

    W_J- tas ir tāds pieņēmums, ka baltajiem ir tik un tik dzīslu saiknei ar kosmosu, melnajiem gandrīz necik un citiem tā apmēram ap vidu…..rasisma propoganda savdabīgā izpausmē :):):)

  21. 13 saka:

    Simtgadu lielais PROJEKTS” soļo”finiša taisnē.’Tizlās tautas paliekas”
    (jurīts raksta)vai arī patrioti cīnās bunkuros un vāļājas pa sniegu,citi nēsājas ar veciem zābakiem,aukstumā pliki patrioti plivina drāniņu(vienu
    no plikajiem, grūtums raksta, lai ceļot par”ķēniņu”),13.janv.orjols
    aicina visus”vadātājiem”spodrināt spalviņas.PROJEKTĀ ja pietrūkst
    ”palieku”izsauc no ārvalstīm,uzraksta projektu iedod naudiņu un turpinās(kas projektu izpildījis,laižās jau atpakāļ-kā paeglīte).Rakstiet
    tikai projektus,viss būs”okei”!!
    Uz savas zemes dzīvo CILVĒKI un dzīvos,un domās(izglābj sevi un tūkstoši taps glābti.Pasaulē vissmagākais darbs esot domāšana un CILVĒKI uz vieglumu pagaidām neceriet).

  22. 13 saka:

    Kur tad gudriem orjoliem tik stulbi jautājumi??Pasaulē nav bijis tāds
    gadījums ka vieni un tie paši cilvēki maina iekārtu,pamainīja tikai
    drāniņu.Par daudz dedzīgi vadoņiem gribi spodrināt spalviņas,SC un citi
    to dara prātīgāk.

  23. annamarija saka:

    Mums kaut kā paslīdējis nepamanīts, ka U. Ģērmaņa kādreiz sacīto varējām izlasīt tādēļ, ka to savā dienasgrāmatā ierakstīja NIKOLETA DĀBOLIŅA. Paldies, Nikoleta!

  24. 13 saka:

    Informācijas priekšā saļimstot ģenerāļi,pārtraucoties kari,izsīkstot verdzība…Ir cilvēkiem daudz,,interesanta”pastāstīt par Ģērmani.

  25. annamarija saka:

    “Informācijas priekšā saļimstot ģenerāļi,pārtraucoties kari,izsīkstot verdzība…Ir cilvēkiem daudz,,interesanta”pastāstīt par Ģērmani,” 13 saka.Es savukārt saku: “Rauj tik vaļā!” Vairāk par paša Ģērmaņa uzrakstīto un pateikto diezin vai varēsi.

  26. white joker saka:

    ..annamarija, tu ir baigi forša, mans tev komplimente, kā vārds, tā kā kulaks uz acs

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *