J. Rožkalns nav vietējais, bet Maskavas “stukačs”!

www.tautastribunals.eu-1411Ar LAIKU jau viss nāk atklātībā.

Nav bijušie stukači, tāpat kā nav bijušie komunisti un KGBisti. Viņi visi šodienas Latvijā ir aktīvā darbībā- veic asins darbus pret latviešu tautu un Jānis Rožkalns ir viens no viņiem !

Tikai žēl, ka šis LAIKS ir nežēlīgs pret mūsu tautu un tāpēc mūsu katra uzdevums ir šo LAIKU saīsināt līdz minimumam, proti, saliekot “punktus uz i”, nonākt pie PATIESĪBAS. Šī interneta vietne cenšas to darīt, neskatoties uz visu drausmīgo pretdarbību no komunistu- cionistu puses. Punktu salikšana uz “i” ļoti laikietilpīga procedūra. Ir jāiepazīstas ar ļoti lielu rakstu materiālu daudzumu, kuri pamatā ir cionistu propaganda un līdz ar to arī neinteresanti un tāpēc nerunāsim arī mēs šeit gari.

Apskatīsim kādu konkrētu(bijušā) čekista VDK 1. daļas operatīvā darbinieka ROZES “atklāsmi”, kuru diezgan provokatīvā veidā atsūtīja kāds LRTT lasītājs Elmārs.

Rožkalns.Grantiņš.LudviksRubenisGrantiņš.LRTTNeminot tieši mani vārdā, šis čekists Roze, kā viņš sevi dēvē, mani(Linardu Grantiņu) nodēvē par ļoti aktīvu čekas savervētu darboni, kurš tomēr ir esot saglabājis SIRDSAPZIŅU, jo ŠĪ(sirdsapziņa) viņam esot “aizliegusi” saņemt tam piešķirto TZO. Kā redzam, tad šīs “roze” nepamatoti sevi dēvē par BIJUŠO, jo praktiski ar šo rakstu ir sevi pierādījis kā aktīvu KGB darbinieku jau vēlajā 1998. g. Bet tas jau mums visiem ir skaidrs, ka nav ne bijušo čekistu, ne arī bijušo komunistu, lai arī kā viņi no tā censtos izlocīties. Uz viņa muļķīgajiem apgalvojumiem es šajā komentārā kā Admins atbildēju Es tajā laikā strādāju algotu darbu un nekādās politiskās darbībās neiesaistījos, jo ticēju, ka manis aizsāktais darbs tiks godam pabeigts un Latvija būs neatkarīga valsts un es varēšu drīz atgriezties mājās, bet tādi deģenerāti kā tu, elmār(Borovkov), man viņu(Latviju) nozaga.” 2017. gada 30. oktobris(atvērt) 22.27 Vēl vairākkārt pārlasot šo “Elmāra” atsūtīto Rozes “ziņojumu” sapratu tā dziļāko jēgu. Šis slepkavu organizācijas darbinieks to visu ir skatījis no KGBistu- MOSSADistu “skatu torņa” un tad viss izskatās savādāk.

Šis Roze (kā viņš pats saka: ”Pirmā daļa bija tieši pakļauta Maskavai”) ir Maskavas- Telavivas darbinieks, tāpat kā arābiskā izskata latviec E. Inkēns. Šeit ir runa par vistiešākajiem Izraēlas darboņiem- cionistu avangardu.

Kāpēc tad šis žīds “roze” runā, ka es centos vaiga sviedros ?

Mana, bet pareizāk būtu sacīts: mūsu cīņa, jo darīju to kopā ar R. Bitenieku, norisa pavisam citā dimensijā. Mēs necīnījāmies ar komunistiem kā to darījām Latvijā esot- dibinot H- 86 grupu, bet cīnījāmies pret J. Rožkalna graujošo darbību. Mēs nenogurstoši informējām trimdas latviešus par meliem, ko šis nelietis izplatīja starp trimdeniekiem.

Tika panākts, ka PBLA pārstāvji ieradās Minsterē uz apspriedi. Šajā apspriedē tika pieaicināti arī Jānis Rožkalns un Pāvils Brūveris. Rožkalns pamuka jau pašā sākumā, piebilstot: viņš, lūk, nepanesot L. Grantiņa apmelojumus. Pāvilam Brūverim tika norādīts, lai nepropagandē H- 86 Rīgas nodaļu, kura bija tiešs čekas ražojums un apmeloja L. Grantiņu… . Brūveris savu solījumu pildīja tikai vienu nedēļu, bet pēc tam atkal atsāka savu ārprāta nomelnojošo darbību pret L. Grantiņu un J. Vidiņu. Kad atkārtoti pazvanīju un jautāju Brūverim: “Ko tu, Pāvil, dari ?”, viņš sāka šņukstēt…, pēc brīža noliku klausuli, jo sapratu, kā nagos viņš nokļuvis… .

Vēlākās vēstulēs viņš man par visu atvainojās, bet kāda tam vairs nozīme, it sevišķi tad, kad viņš šodien par visu to klusē… , tātad, slēpj visus savus ietekmētājus. Un kāpēc lai runātu, jo viņš no šiem “ietekmētājiem” ir ieguvis ļoti ienesīgu amatu… .

No šī “rozes” uzzinām, ka žīdiskās(arābs) izcelsmes Inkēns darbojas tiešā Maskavas uzraudzībā.

Tālāk seko pats galvenais.

Es personīgi zinu, ka Inkēns divas reizes(arī Juris Rubenis divas reizes ciemojās pie Rožkalna, bet pie manis nepieteicās, kaut gan atrados tikai pāris simts metru attālumā) Minsterē apmeklēja J. Rožkalnu. Visu to saliekot kopā, veidojas vienreizējs “attēls”: kam kalpo Rožkalns ?!

Rožkalns ieņem augstāku hierarhisko statusu stukaču frontē, jo kalpoja Maskavas- Telavivas bandai. Tāpēc jau šodien tik droši un aktīvi darbojas pret visu latvisko un it sevišķi jau pret Grantiņu, ka pat kartografē viņa dzīves vietu. Tam visam ir tikai viena nozīme- mani noslepkavot.

Šis “Rozes” ziņojums atsedz arī citas nianses, par kurām runāsim vēlāk.

Lūk, šī tad arī bija tā mana un Bitenieka cīņa, par kuru tik noslēpumaini runā šis žīds Roze. Laikam jau pamatīgi viņiem iztraucējām viņu asiņainā darbībā pret latviešu emigrāciju un latviešu tautu kopumā.

To visu zinot, ir saprotami arī Rožkalna idiotiskie paziņojumi pēc ierašanās Minsterē.

Lūk, daži:

“Gunārs Astra esot miris tāpēc, ka Grantiņš viņu nolādējis”.

To man atstāstīja Heinis Lāma, kurš to dzirdējis personīgi.

“Grantiņš speciāli nodibinājis H- 86 grupu, lai varētu uzņemt kontaktus ar VDK”.

To man atstāstīja emigrācijas jaunatnes darbone Anna Mucha.

Vai tas viss neizklausās pēc šizofrēnijas ?

Bet tāda jau ir sātanisma izpausme… .

Gribot to vai negribot, bet šīs ROZE ir “nostrādājis” pats pret savām interesēm !

Uzrodas jautājums: Vai ģimenes locekļiem nevajadzētu publiski- visas tautas priekšā atsacīties no tēva, vīra … ?

Vai pēc visa tā, ko mēs esam uzzinājuši par Rožkalnu, viņš ir pieskaitāms pie cilvēku rases ?

14.11.17                L. Grantiņš

Publicēju arī čekista ROZES atklāsmes(izcēlumi mani):

MIGLA SARKANĀ- NOLĀDĒTĀ,REINIKS,ĀBOLTIŅAREZIDENTS
Kas ir Edvīns INKĒNS ? Vai latviešu patriots, kas aktīvi iesaistījās Atmodas laika procesos, vai patiess Žurnālists, kurš centies atsegt aizmirstās vēstures lapaspuses ? Vai pēdējos gados aktīvs politiķis un Latvijas tēla veidotājs? Kas īsti ir šis tik aktīvais tautietis, kurš nereti uzdodas par arābu. Acīmredzami šim vīram ir ko slēpt. Mana pārliecība ir: ja gribi būt politikā, tad jābūt izgaismotiem tavas dzīves visiem ceļiem. Vēl vairāk. Ja vēlies apšaubīt kāda godīgumu, tad jābūt pašam tīram un godīgam. Edvīns pats parāda savu dabu. Tiešajā sarunā ar ekspremjeru Andri Šķēli, Inkēns atzina, ka viņā pamodies žurnālists, un ķērās pie netīrās podu lietas. Nu ko, arī manī pamodies bijušais čekista gars, un esmu gatavs bez ļaunuma, bet sausiem faktiem atsegt Edvīna Inkēna, to dzīves posmu, kurš daudziem ir nezināms, bet saistīts ar Atmodas laiku, un tāpēc interesants. Raksts nebūtu tapis, ja Inkēna kungs noietu no politikas malā un darbotos, teiksim, uzņēmēja lauciņā. Bet diemžēl tā tas nav.
Edvīna Inkēna aktīvās studenta gaitas sākās 1976. gadā mācoties toreizējā LVU Žurnālistikas fakultātē. Studiju biedru vidū Edvīns izcēlās, kā asprātīgs, gudrs, atklāts sarunu biedrs. Puiši uzticējās viens otram. Kursu sākumos brauca kolchozu talkās, rīkoja ballītes. E. bija viens no grupas liedētājiem. Kā jau zināms, katrā augstskolā padomju savienībā, bija kuratori no VDK. Otrai daļai, vai pretizlūkošanai, bija īpašas intereses par topošajiem studentiem. Tajā laikā universitātē kūrēja labi sagatavoti operatīvie darbinieki. Kā vienu varu minēt Ozoliņa kungu. Edvīns nokļuva redzes lokā kā perspektīvs kadrs. Tas notika 1979. gada nogalē pēc kāda lielāka pasākuma LVU. Zinu to, ka Edvīnu vervēja operatīvais darbinieks, tolaik no otrās daļas, ar uzvārdu Zaļais, kurš dzīvo tepat Latvijā, un var to apliecināt. Students Edvīns Inkēns bija zinātkārs un atraisīts. Viņš studiju gados, ne bez mūsu palīdzības, strādāja Latvijas Radio ārzemju redakcijā. Viņa interese par ārpolitiku bija dabiska. Edvīnu nevajadzēja virzīt un iespaidot. 1983.gadā Inkēns ar kolēģiem apmeklēja kādu ārvalsti, un tās laikā izpildīja vienu no saviem 2. daļas uzdotajiem pienākumiem. Tas ir, atgriežoties uzrakstīja detalizētu ziņojumu par diviem puišiem, studentiem. Uz kompramatu pamata, vēlāk abi tika savervēti kā aģenti VDK. Inkēna kungs ar sava ziņojumu var iepazīties attiecīgajās iestādēs, kuras pārņēma čekas pavirši atstātos mantojumus. Ja vien vēlas. Jāpiebilst, ka lielākā tiesa dokumentu atrodas piemaskavas pilsētā – Podoļskā. Daži dīvainā kārtā ir atceļojuši uz Latviju.
1984. gadā E.Inkēns tika pārvests uz l.daļu. Tas notika pēc īpašas, minētās personas, izanalizēšanas. Atcerēsimies, ka E. strādāja Latvijas radio ārzemju raidījumu redakcijā, tolaik plecu pie pleca ar Nikolaju Neilandu. Televīzijā viņa partneris bija Mavriks Vulfsons, kur jau 1983 gadā veiksmīgi tika skalotas smadzenes ar raidījuma GLOBUSS starpniecību. Edvīns nākamajā gadā pārgāja strādāt uz propogandas redakciju. Te labi nostrādāja Ivara Ķezbera ieteikumi, kuru pamatoti uzskata par Inkēna aizmuguri. Tomēr 1986. gadā Čatokvas konferences laikā vadīt pārraidi no Dzintaru koncertzāles pēc izskatīšanas augstākajās VDK aprindās uzticēja Edvīna kolēģim un uzskatu biedram Jānim Gavaram. Tas notika vairākkārt tādēļ, ka neskatoties uz Inkēna kunga principialitāti un ticību tam ko viņš dara, tomēr angļu valodas nepietiekamība bija tā, kas izšķīra redakciju uzņemties Jānim Gavaram.
Šajā laikā Edvīna Inkēna īstie saimnieki bija pirmās daļas darbinieki – Ločmelis un Anspaks. Atmodas laiku sākumā, 1987.gadā, VDK pastiprināti gatavojās uz atbilstošu rezidentūru, kas varētu darboties ārzemēs. Jo nereti atgadījās, kad kāds mūsu darbinieks tika atmaskots un izraidīts no ārvalsts. Tā tas gadījās ar Robertu Anspaku, kurš, kā žurnālists Cīrulis veica savus pienākumus ASV. Tieši liktenim un kopīgai vēlmei iemācīties angļu valodu, šos abus kungus saveda kopā Pārdaugavā, LVU docenta Ulda Abeltiņa dzīvoklī. Tajā laikā docenta dzīvokli kosmētisko remontu veica Abeltiņa kādreizējais kolēģis no svešvalodu fakultātes, Jānis Jurkāns. Jurkāns bija aizgājis no LVU pēc paša vēlēšanās, jo nespēja samierināties ar tur notiekošo. Kamēr Inkēns ar Anspaka kungu cītīgi mācījās angļu valodu, Jurkāns mālēja. Par stundām norēķinājās Roberts. 1987.gada vasarā attīstoties notikumiem neparedzamā virzienā, VDK izstrādāja stratēģiju tuvākam laikam, kas paredzēja aizpildīt zināmo vakuumu, kāds varēja izveidoties pēc aktīvāko helsinkiešu izraidīšanas no valsts.
Un tad sākās interesantākās lietas, kuras daudzi varbūt nojauta, bet sīkumos nezināja.
LABVAKAR laiks.
1988. gada janvāri no vecā Āgenskalna tika pārraidīta tiešraide ar nosaukumu Labvakar, Latvija.
Tā zināmā mērā satricināja sabiedrību ar savu atklātību un specifisko komentāru pēc sižetu parādīšanas no studijas. Lai radītu demokrātisku iespaidu, uz studiju varēja piezvanīt un uzdot jautājumus. Jāteic, ka tie problēmas raidījuma vadītājiem neradīja. Paša iecere nāca no Inkēna kunga puses. Kas viņu uz to pamudināja varam tikai minēt. Bet jāatgādina, ka 1987. gada straujie notikumi noteica spēles noteikumus. Uz 14. jūnija pasākumiem ieradās TV grupa Zeltkalnes kundzes vadībā. Šī grupa filmēja riteņbraucēju svētkus, sarkanos strēlniekus, kuri nosodīja ažiotāžu, kāda sacelta ap 14 jūnija nozīmi. Protams arī pašu H-86 rīkoto gājienu un ziedu nolikšanu. Pāris dienu vēlāk, ne bez Gavara un Inkēna kungu līdzdalības, materiāli TV tika samontēti un paņemti uz Stabu ielas māju. Sabiedrība caur presi tika noskaņota nelabvēlīgi uz atklātību un pārkārtošanos. Tas kaitēja iepriekš izstrādātajam plānam. Katrs notikums bija jāparāda un jādod tai novērtējums. Inkēnam uzticēja veikt reportāžu par nākamajiem kalendārajiem nemieriem – 23.augustu Rīgā. To viņš veica profesionāli. Pēc vakara pārraides VDK atbildīgie darbinieki sanāca kopā un novērtēja notikušos nemierus. Gandrīz visi atzinīgi novērtēja Edvīna Inkēna sagatavoto un vakarā pārraidīto reportāžu, kurā bija intervijas ar tur sapulcējušamies ļaudīm, kuri pārsvarā nezināja 23. augusta nozīmi. Bija arī tādi, kas sarunās ar žurnālistiem pauda konkrētu attieksmi un zināšanas par šo dienu vēsturē. Atceros aktiera Jāņa Skaņa sacīto par it kā slepeno protokolu esamību. Tas tika izgriezts ārā.
Visi šaubīgie pilsoņu izteicieni nonāca attiecīgās iestādes analītiskajā nodāļā, kur tos apstrādājot, tika uzzināts sabiedrības noskaņojums. Atsevišķi cilvēki tika aicināti uz pārrunām savos darba kolektīvos. Ja viņi neatzina savu alošanos, tad visādi tika nosodīti avīžu slejās. Šeit lielu ieguldījumu deva TV propogandas redakcija, kura cieši kontaktējās ar mūsu darbiniekiem. Un savādāk. Jau arī nevarēja.
Protams problēmas radās vēlāk, kad Inkēna kungs pats uz savu galvu virzīja procesus. Kā vienu varētu minēt 1988.gada augustā veidoto tiešraidi par Molotova – Rībentropa pakta slepeno protokolu esamību. Šeit sarunu biedrs Edvīnam bija, tolaik LPSR kultūras ministrs, Ivars Ķezbers. Atcerēsimies, ka tolaik Oficiāli padomijā tādas lietas noliedza. Kuluāros gan paši komunisti runāja, ka pat austrum Berlīnes arhīvos esot protokolu slepenie pielikumi. Uzdot tik konkrētus jautājumus Ķezberam bija liels izaicinājums. Viņš saminstinājās, aizrunājoties par baltajiem plankumiem. Patiesībā tie bija melni. Edvīnam tika punkti no skatītājiem, kur autoritāte tika iegūta lēnām un gudri. Bet pārforsēja viņš attiecībā pret čeku. Jau tajā laikā VDK sāka dalīties pārbūves piekritējos un pretiniekos. Daži vecie virsnieki uzskatīja, ka viņš padomju idejām vairs nekalpo. Šādus uzskatus veicināja Labvakar komandas biežie braucieni uz ārvalsīm, kur tika intervēti un pēcāk parādīti TV it kā reakcionārie trimdas tautieši. Te vēlreiz jāatgādina. VDK 1. Daļa nodarbojās ar izlūkošanu, un bija saņemtas direktīvas no Maskavas iesaistīt attiecīgos žurnālistus, aktierus un sabiedrībā pazīstamus cilvēkus ārzemju braucienos, kur pārsvarā viņi nevis aģitēja pret padomju lietām, bet gan sagatavoja augsni un vairoja uzticību tautiešu integrācijai iespējamos repatriācijas gadījumos. Ļoti svarīgi bija panākt PBLA un ALAs vadības ticību tiem spēkiem, kas 88- 89. gadā veidoja ATMODU. To visu samērā perfekti veica uzcītīgi ļaudis, tā teikt no tautas. Tautas Frontes ārējo sakaru komiteja, atšķirībā no citām komitejām, saņēma telpas Dzirnavu ielā XXX. Smejies, tieši otrā stāvā, kur līdz tam atradās VDK 1. Daļas konspiratīvais dzīvoklis. Liktenim sagadījās ka iekšējās vēlēšanās par komitejas priekšsēdi kolēģi apstiprināja nevis Inkēnu, bet Jurkānu. Komitajā vēl darbojas: Kalniete, Vulfsons, Freimanis. Inkēns un Jurkāns, neraugoties uz kopīgiem uzdevumiem, draugiem no 1.daļas, līdzīgo – nosvērto raksturu, bieži vien ecējās. Acīmredzami abiem tolaik piemita līdera loma Atmodas kustībā. Tomēr bieži tas traucēja kopīgi izstrādātajā lietā. Abiem ir patikušas sievietes. Jurkānam pirmais brauciens no LTF uz PBLA kongresu Kalifornijā bija liktenīgs. Te viņš satikās ar Ilzi. Draudzība ieilga. Jānim vajadzēja izšķirties, ko viņš arī vēlāk izdarīja. Toties Edvīns čomiski informēja Anspaku, par Jurkāna sānsoļiem. Atgādināšu, ka J.J. bija tolaik precējies. Paldies Dievam, ka čeka tolaik tik zemi nekrita, un kopējā lieta turpinājās.
Sevišķi svarīgi, bija PBLA pr. Gunāra Meirovica pārvilināšana mūsu pusē -Latvijā. Tāda notika 1989. rudenī, LTF 2.kongresa laikā. Edvīns izkārtoja Meirovica tikšanos ar LPSR AP priekšsēdi Anatoliju Gorbunovu. Mūsu vēlēšanās bija, lai arī vīrs kas stāvēja pie Padlatvijas atdzimšanas šūpuļa – Bruno Kalniņa – iespējām viesoties šeit un tikties ar republikas vadību. Diemžēl svītru pārvilka ne visai spožā LABVAKAR intervija ar Brunīti. Izcilais sociāldemokrāts aizrunājās pārāk tālu, bija neprecīzs vēsturisko notikumu atspoguļošanā. Tā vietā, lai ar studijas komentāru precizētu, atgādinātu patiesību, Inkēns stūrgalvīgi klusēja. Tas nepatika mūsu vadībai, bet bija jau par vēlu. Kalniņa kungs, lai arī aicināts /VULFSONS/,tomēr tā arī Latviju vairs neapmeklēja.
Maza atkāpe. Tajā laikā, kad citur Padomju savienībā notika nemieri, lija nevainīgu cilvēku asinis, un ļaudis nezināja uz kuru paļauties /kā juku laikos/, VDK, vismaz Latvijā, bija svarīgi procesus kontrolēt un virzīt mierīgā gultnē. Mēs specdienestos strādājošie apzinājāmies, kādas sekas var būt ārkārtējā stāvokļa ieviešana, kā 1989.gada aprīļa notikumos Tbilisi. Tieši tāpēc jau notika daudzu helsinkiešu un citu aktīvistu izraidīšana, ja jums tā patīk labāk, no valsts. Būtībā daudzi, no viņiem aizbrauca ar prieku un aizmirsa par nacionālo jautājumu. Daži /vārdā nenosaukšu/ aizbrauca ar mūsu gādību un centās kā nu mācēja kalpot. Varbūt tieši tāpēc ir tik grūti pieņemt pienākošos Trīszvaigžņu ordeni? Nu ko. Lai vai kā, bet toreiz vismaz pirmajai daļai bija svarīgi mest tiltu uz pretējo krastu, lai trimdas latvieši saprastu un galvenais noticētu pārbūves procesa neatgriezeniskumam. Atcerēsimies Maskavā panākto vienošanos 1986. gadā starp Gorbačovu un Bušu. Viens no poligoniem, kur pārbaudīt atklātību bija Baltijas reģions.
Un tomēr, mēs centāmies, lai procesus virzītu tādi pazīstami cilvēki, kuri vadīja Tautas Fronti. Mums var pārmest nacionāļi, ka savās aktivitātēs tie tikuši ierobežoti. Bet velti. Godīgi runājot – melno darbu jau paveica tieši LNNK un VAK. Tieši idejiskā ziņā. Tautas Fronte vienmēr ir gājusi LNNK astē. Vienīgi, runājot par līderiem, mēs panācām, ka partijas funkcionāri un arīdzan godīgie komunisti saņem tautas uzticību. Un te nu jāsaka paldies personīgi Inkēnam un Labvakaram par pilsoņu ideoloģisko apstrādi. Nav iespējams tik īsā laikā mainīt imidžu pašam, bez masu informācijas līdzekļu palīdzības. Šī ir daudzu postkomunisma valstu lielākā problēma. Ko darīt ar līderiem? Mēs labi atceramies Čaušesku likteni Rumānijā, Austrumvācijas līdera Honekera bēdīgo iznākumu. Lai ari VDK valdīja vairāki uzskati, dominējušais bija: tie cilvēki, kas ir izglītoti un tautai pieņemami, ir jāsagatavo jaunam lēcienam vai pārejai citā kvalitātē. Un galvenais, lai lielākais vairums ārvalstīs mītošie tautieši pieņemtu ari līdzšinējos līderus. TF ārlietu komiteja to veica profesionāli. Kas to apšauba, lai atbild sev uz vairākiem jautājumiem. Kā var izskaidrot to fenomenu, ka tikpat kā neviens trimdas tautietis neiebilda /izņemot Juri Kažu, Ģērmani, Sluci/ pret lielo kompartijas biedru skaitu TF rindās. Pat pirmajā TF kongresa pārtraukumā, politnama mazajā zālē pulcējās komunisti, lai izteiktu /nez kāpēc?/ neuzticību Augustam Vosam Maskavā/Bišera k-ga ideja/un LKP 1.sekretāru Jāni Vagri, kas neko tautai ļaunu nav darījis, nomainītu citēju: ar rakstnieku un komunistu Jāni Peteru. Zinu, ka daudzus materiālus veikli LNNK darboņi paslepus sūtīja uz ārzemēm, bet tas uz prāta apgaismību trimdiniekus neuzvedināja. Kāpēc viens no galvenajiem PBLA darboņiem piekrita tikties un vēlāk pat balotēties vienā sarakstā ar kādreizējo kompartijas ideologu A. Gorbunovu? Uz to gan tolaik fiziski slimais Linards Lukss /PBLA pr./. Lai cik arī tas neliktos dīvaini, bet trimdas latviešu vadība bija mūsu tīklos jau ar 1989 gadu. Ar šo uzdevumu perfekti galā tika gaspoģins / kā nereti viņu dēvēja VDK stādājošie krievi/ Inkēns. Pretēji Latvijā TF paustajai domai par ekonomisko neatkarību un soli pa solim, ko parasti deklarēja Jurkāns, jau nepilnu mēnesi pēc LTF 1 kongresa, tautas ārējā fronte Kalifornijā atklāti dziedāja par brīvu Latviju. Un tautieši tur to uzņēma kā pašu par sevi saprotamu lietu. Viņi mīļos sūtņus no tēvzemes uzņēma ar visu sirds mīļumu, ziedoja naudu, kameras. Izvadāja pa letiņu centriem visā Amerikā. Labvakarieši uzņēma simtiem stundu unikālu materiālu, daļu no kuriem mēs dabūjām savā pārziņā. Jo tādi bija spēles noteikumi.
Vienīgais, ko VDK neparedzēja un nevarēja ietekmēt ir. Pirmais: līdzekļu plūsma bija tik liela, ka tā aizgāja pašplūsmā. Sakaru uzturētāji vēl pirms 4.maija Latvijas bija izveidojuši kontus rietumu bankās, kur ar tiem rīkojās pēc saviem ieskatiem. Otrs; nevarējām pilnīgi kontrolēt rietumu specdienestu interesi un ari kontaktēšanos ar mūsu sūtņiem. Daži no mūsu vadības uzskatīja ka spēle notiek uz abām pusēm, lai ari reāli pierādījumi nesekoja.
Cieta ari pats Edvīns Inkēns. Domāju, tīri fiziskā plāksnē. Tā manās piezīmēs ir saglabājies konkrēts datums – 1988.gada 6.septembrī. Viesnīcas Rīgas restorānā, Inkēna kungs pusdienoja ar vienu jauku dāmu, kuru vārdā neminēsim. Pienāca trīs vīri baltos kreklos, šlipsēs un vējakās. Sakot, ka vēlas parunāt par 40-to gadu puiši vēlējās apsēsties, uz ko Edvīns iebilda. Kā ne, bet izcēlās roku palaišana no svešo puses. Edvīna degunu ķēra dūre. Zālē sēdošie palika nesapratnē. Palīdzēt šeit bija lieki; cik ātri trijotne ieradās, tik pat ātri nosvīda. Jāteic, ka Edvīns neizraisīja kautiņu un ari neaizstāvējās. Savam draugam Robertam pat lūdza neko neuzsākt, lai atrastu vainīgos. No šodienas viedokļa spriežot, incidents sekoja tikai kādu nedēļu pēc Edvīna un Ķezbera tiešraides TV, un to var ari saistīt kā atmaksu par neērti nostādīto Ivaru būtiska jautājuma priekšā. Bet te var būt ari citi iemesli. Līdzīgs gadījums vienā publiskā pasākumā notika 1989. gadā, kad Edvīns devās nokārtoties, notika līdzīgs uzbrukums. Te jāuzsver Edvīna pacietība un māksla pārestību neiznest uz āru. Ne visi to spēj.
Šie divi augstāk aprakstītie gadījumi varētu būt atbilde un personīga nepatika. Iemesls,- daži VDK virsnieki paziņoja par Edvīna Inkēna sakariem ar specdienestiem ārzemēs. Maskavas kolēģi to gan pa saviem kanāliem pārbaudīja, bet neko konkrētu neatrada. Tas gan nemazināja dažu čekistu naidu pret minēto personu. Jo kā jau sākumā uzsvēru, tad Edvīns samērā ātri uzdienēja no 2.daļas /pretizlūkošanas/ uz l.daļu /izlūkošanas/. Pirmā daļa bija tieši pakļauta Maskavai. Un te nu atskaitēs vajadzēja visādi līferēt. Man ļoti patīk Ulda Ģērmaņa teiciens par apmaušanu.
Par trimdas tautiešu apmaušanu ir sarakstītas neskaitāmas grāmatas. Nav Atmodas laikā lielāku apmāvēju par Edvīnu Inkēnu. Lai kā ari kuram viņš patiktu vai nē, bet viņa pārliecināšanas māksla robežojas profesionālu demagoģiju. Par to šad un tad /pēc gadiem desmit/, uzzinām parunājoties ar cilvēkiem, kuri bijuši ciešāk saistīti ar Edvīnu. Palasiet cienījamā pirmās Latvijas ārlietu ministra dēla Gunāra Meirovica atmiņas 1998,g. oktobra Lauku Avīzē. Varbūt taps skaidrāka bilde. Žēl, bet aizsaulē jau, ilgus gadus Latvijas pilnvarotais vēstnieks ASV Anatols Dīnsbergs. Inkēna kunga pareizais tonis un māksla sirmo kungu paņemt uz patriotiskām jūtām ir apbrīnas vērta. Vai kāds to vispār aprakstīs?
Mums vajadzētu atcerēties, kā īsti izveidojās labvakar fenomens, kas sasēdināja visu ģimeni pie TV ekrāniem un lika ticēt redzētajam un dzirdētajam bez ierunām. Informācija, kurai uzticamies var būt arī divejāda. Svarīgi, no kādas puses tā ir izgaismota. Tā piemēram, interfronte, kura tika parādīta Labvakar sižetos, bija groteska, lai neteiktu vairāk. Un tā jau arī bija. Vienmēr kāds kadrā pateica ko piedauzīgu, latviešu mentalitātei nepieņemamu, vai vienkārši truli skatījās objektīvā vai arīdzan rubināja degunu sēžot politizglītības namā. Pēc sižeta sekoja apsmadzeņošana mazāk uzmanīgam skatītājam. Studijā salika visu pa plauktiņiem un tautai pateica kā būs, ja nebūs.
Turpretī, veidojot sižetus par LTF līderiem tika parādīta tautas mīlestība, aizmirstot pastāstīt par pagātni, aizkulisēm, nākotnes nodomiem. Jo tautai, jau viss nav jāzin. Kas attiecās uz neformālām kustībām, tām atvēlēja necilu vietu, rādot, ka piemēram LNNK kustībā pārsvarā ir vecāka gadagājuma ļaudis, kas vienīgi proponē Latvisku Latviju, un gremdējas pirmskara nostalģijā
Kas, attiecas uz personām, kas izcietušas sodu padomju nometnēs un cietumos, un kuras varēja daudz vairāk pastāstīt un saliedēt tautu Atmodai, tad šeit Labvakar strikti ievēroja ideoloģiskā daļas ieteikumu: Tādus labāk nerādīt. Tā arī nekad Inkēna vadītie žurnālisti nav pievērsušies nedz Astram, nedz Ziemelim, vai kādam citam citādāk domājošam. ZA tautas kinostudijā tapa režisora Z.Vidiņa filma: Četri stāsti bez epiloga, par cilvēkiem, kuri cietuši dažādu laiku represijās. To 1988. gada sākumā noskatījās virkne radošu cilvēku, starp kuriem Inkēna kungs bilda; tādu nu gan nevarot rādīt sabiedrībai. Protams aizliegtais auglis ir saldāks. To skatījās pa kaktiem, pārsūtīja uz ārvalstīm, pavairoja, tādejādi ceļot ažiotāžu, kuru normāli, varēja parādīt Latvijas Televīzijā tolaik.
Protams, vienmēr būs cilvēki, kuri baidīsies. Bet propagandas redakcija toreiz varēja būt drosmīgāka un sabiedrības izsalkumam pretimnākošāka. Tajā pašā laikā, bija situācijas, kuras izplānoja paši televīzijas vadības ļaudis. Un tas mūs patiesi tracināja, jo, lai arī sapratām motivāciju attiecīgiem rājieniem no toreizējā TV ģenerāldirektora Lejas, par to, ka neskatoties uz filmēšanas aizliegumiem pie Brīvības pieminekļa 1988.gada 25.marta deportāciju sakarā, Labvakar komanda ieradās un savu darbu veica. Acīmredzami, kādam vajadzēja labvakariešus iztaisīt par mocekļiem. Pie kam vēlāk neformālajā/ smejies/ izdevumā AUSEKLIS tika nopublicētas pavēles par rājieniem vairākiem TV ļaudīm. Arī tā var veidot mocekļa tēlu, kuru patstāvīgi vajā čekas neredzamās rokas. Tas VDK cilvēkus patiesi saniknoja, bet taisnoties būtu stulbi.
Par neskaidriem jautājumiem Edvīns personīgi zvanīja savam šefam Robertam uz mājām, darbu, vai pat docenta Ābeltiņa dzīvokli, kur viņš apguva angļu valodu. Tas gan nenotika bieži, jo parasti Inkēna kungs zināja ko var rādīt, ko ne.
Interesanti, ka dažreiz domas dalījās. Tā piemēram, kad 1988.gada septembrī LNNK liela grupa entuazistu talkas veidā divas dienas /sestdien un svētdien/ atbrīvoja Jāņa Čakstes kapa ansambli no soliņiem, apauguma, liepām, VDK saprotams interesēja, kas ir šie cilvēki, ko viņi runā, ko domā, jo vēl partijas kongress nebija, kustība tikai auga. Viens no nelikumīgajiem koku zāģētājiem bija Raits Valters, kurš acīmredzot savas pārliecības pēc, ar kaseti no notikuma vietas devās uz televīziju, lai parādītu talku kapos. Labvakar gan paņēmis kaseti, bet, nav rādījis. Tādas kļūdas atkārtojās arī vēlāk. Mūsu cilvēkus interesēja ari rezonanse sabiedrībā. Bija svarīgi kontrolējot brīvdomības garu, atļaut cilvēkiem pašiem domāt un darīt. Ari Čakstes koku izciršanas gadījumā neviens necieta. Tieši otrādi. Cilvēki kļuva pārliecinātāki, ka Atmoda ir neatgriezeniska. Arī kapos norīkotajam milicim zaļajā koka būdiņā bija vieglāk pārraudzīt Čakstes ģimenes kapu ansambli.
Te jāsaprot ir viena lieta. Kopumā VDK nevēlējās līdzīgu situācijas attīstību, kā Kalnu Karabahā, Piedņestrā vai Gruzijā.
Bijušais VDK l.daļas operatīvais darbinieks ROZE. 1998.g.oktobrī.

Atbildēt